Latviešu puteņa medus. Intervija ar režisoru Dzintaru Dreibergu

Saulei: tieši tā: "...pirms 2.pasaules kara mūsu valdošā elite nodeva latviešu strēlniekus, nespēdami apvienoties ar Lietuvu un Igauniju" UN, Saule, lūdzu neaizmirsīsim - SOMIJU! - par kopīgu nostāju pret PSRS savstarpējās aizsardzības un neuzbrukšanas paktu! Otra nodevība - 1944.- jā gadā par varītēm un PRET starptautisko kara likumu par leģionu veidošanu no okupētu teritoriju civiliedzīvotājiem - Bangerskis un kurš tur vēl otrs - metās vervēt latviešu leģionu, lai gan ap to laiku bija skaidrs, ka vāci karu neuzvarēs! Brāļukas, starp citu, iztika bez leģiona, jo uzskatīja vāciešus par iebrucējiem nevis atbrīvotājiem.

Vakar noskatījos filmu. Var jau sīkumiem piekasīties - mūzika vietām par skaļu, dažas sižeta līniju pārejas par strauju, galveno varoni filmas beigās gribētu redzēt vairāk nobriedušam gan fiziski(ķermenis, skatiens, tveriens, kustības) gan garigi. Bet kopumā filma ļoti iespaidīga parādot kara šausmas un slepkavošanas nepieņemamīmu. Noliecu galvu mūsu senču priekšā kas izcīnīja ar savu dzīvības cenu mūsu brīvību un neatkarību.

Kā jutās strēlnieki? Es zinu, kā jutās vismaz viens strēlnieks, mans vectēvs - guļot ierakumos mati iesala dubļos, un bija jāpārtiek no griķu putras, uz ko viņš visu atlikušo dzīvi pat paskatīties vairs nevarēja. Es, savukārt, vēl līdz šai dienai griķu putru ēdot, jūtos kā mans vectēvs - vecais latviešu strēlnieks ierakumos ar salā pie zemes piesalušiem matiem...