Jūsu grāmata ir slimības vēsture arī tiešā nozīmē, bet pirmo jautājumu es jums gribētu uzdot kā dakterim: kāds mūsdienās ir kino stāvoklis? Tas ir jauns vai vecs, slims vai vesels?
Lai cik banāli tas izklausītos, man šķiet, ka kino sāk atveseļoties. Ir diezgan daudz jaunu autoru. Visas filmas gan neesmu redzējis. Jūsu jautājums ir par pasaules kino?
Jā, vispirms par pasauli, tad Latviju.
Cik nu man ir iespējas noskatīties, kas gan nav pats jaunākais, var minēt to pašu Vesu Andersonu, tāpat arī Fransuā Ozonu, kārtējo Roja Andersona filmu, kurā gan daudz kas atkārtojas no iepriekšējo filmu estētikas un tonalitātes... Vēl kādus varētu nosaukt. Tādus pavisam jaunus es nemaz nezinu, bet kopumā neuzskatu, ka kino taisās mirt. Mēs vienkārši daudz ko neredzam, jo daudz kas līdz mums nenonāk tāpēc, ka lielākoties ir redzams tikai festivālos.
Šāda neredzēšanas problēma kino par labu nenāk. Raugies kā zvaigžņotās debesīs, apzinoties, ka vislielāko daļu zvaigžņu neredzi un laikam nekad neredzēsi.
Protams, tas nāk par sliktu. Es labprāt ietu uz visām filmām, bet tas nav iespējams, ir robežas, cik filmu dienā cilvēks var noskatīties, tāpēc daudz ko palaižu garām. Labi, Roju Andersonu zinu, viņa vecākās filmas ir redzētas, droši vien nekā pārsteidzoša nebūs, bet būtībā man ir žēl par katru filmu, kuru esmu spiests noskatīties vēlāk datorā, jo tā jau ir aksioma, ka kino ir lielās zāles, lielā ekrāna māksla.
Lielo ekrānu Rīgā senāk bija vairāk.
Tur jau tā lieta. Ja runājam par latviešu kino, tagad, cik saprotu, būs epohāla pirmizrāde Dvēseļu putenim, to rādīs vienlaikus visās Forum Cinemas zālēs.
Tātad pasaulē kopumā kino organisms ir vesels? Vai nav tā, ka, jo jaunāka māksla, jo ātrāk noveco?
Nedomāju vis, ka tā notiek. Varam runāt par to, ka ir kāds jauno režisoru kopums – relatīvi jauno, jo četrdesmitgadīgs režisors kino vēl skaitās jauns. Ne tikai Vess Andersons, bet arī Pols Andersons, kurš gan ir pazudis, neesmu dzirdējis, ka viņš kaut ko filmētu, vai Ričards Linkleiters, kurš gan ir mazliet vecāks.
Tagad sākas ēra... labi, ne ēra, atsevišķas filmas, bet nemaz neslēpšu, ka mani ļoti interesē labas šausmu filmas. Arī tīri no vēsturiskā viedokļa, bet, ja paskatāmies mūsdienas, kritiķi ir sākuši diskusijas, vai šausmu kino var būt ārthauss. Te jāmin divi piemēri. Viens ir austrāliešu režisores Dženiferes Kentas filma The Babadook/Babaduks, tai tikai beigas ir muļķīgas. Vēl labāk man patika Džona Krasinska 2018. gada filma A Quiet Place/Klusā pasaule. Tajā, protams, ir arī monstri, briesmoņi, bet ļoti veiksmīgi, tāpat kā savulaik The Sound of Music/Mūzikas skaņu režisors Roberts Vaiss savās šausmu filmās, tostarp The Haunting/Spoku nams, baiļu efektu rada ar to, ka nekas nenotiek, ir tikai sajūta, ka tūlīt kaut kas notiks. Tā jau šausmu filmās ir – tiklīdz mēs ieraugām to monstru, tā ir skaidrs: nuja, viņš tur ir, un neko vairs negaidām. Līdz brīdim, kad to monstru vēl neredz, ir ārkārtīgi aizraujoši, vismaz man.
Jaunās tehnoloģiskās iespējas kino ir ieguvums vai lāsts?
Gan viens, gan otrs. Lāsts tas ir tad – man tieši viens kurss ir par to –, ja šīs iespējas tiek absolūti ekspluatētas. Džordžam Lūkasam vienā filmā ir kādi 2200 kadri, un katrā kadrā ir ar datoru ģenerēti tēli. Man šī filma atgādina animāciju, pilnīga multene. Savukārt cita lieta ir filmas, kurās jaunās tehnoloģijas ir lietotas motivēti, ar lielāku jēgu – daļēji kaut vai Larsa fon Trīra filmā Melancholia/Melanholija (Trīrs ir režisors, ar kuru man ir ļoti sarežģītas attiecības, daļa viņa filmu man riebjas, daļa patīk) un arī citās filmās. Bet to var viegli sagraut.
Ir tāda ne visai slikta Džūlijas Teimoras filma The Tempest/Vētra, uzņemta pēc Šekspīra lugas, bet arī viņa pilnīgi visās epizodēs ir sabāzusi vizuālos efektus un datorģenerētos tēlus, aiz kuriem pazūd pati filmas nozīme un vēstījums. Tas man nepatīk.
Ir viena filma, kuru es gribētu redzēt, tajā tehnoloģijas ir ļoti efektīvi izmanto- tas, vismaz pēc redzētajām epizodēm tā var spriest, pati filma pie mums nav rādīta – filma The Walk/Pastaiga, režisors Roberts Zemekis. Tā nav tāda pastaiga – kad Ņujorkā vēl pastāvēja Dvīņu torņi, viens francūzis novilka starp tiem trosi un bez nekādiem drošības līdzekļiem, tikai ar kārti, ar kuras palīdzību viņš turēja līdzsvaru, pārgāja no viena debesskrāpja uz otru, par to ir bijusi arī dokumentālā filma. Zemeka filmā augstuma sajūta ir radīta vienkārši satriecoši.
Vai ir kādas tehnoloģiskās iespējas, kuras jūs kino vēl tikai gaidāt?
Mēs visi varam gaidīt to, ko Pīters Grīnvejs savulaik deklarēja – bet viņš vienmēr to deklarē –, ka mēs nevaram pateikt, kādu iespaidu uz mums atstās kino skatīšanās tad, ja tā realitāte, kas tiek radīta vai konstruēta filmā, šķitīs daudz patiesāka, reālāka nekā tas, kā mēs redzam pasauli. Visgudrākie režisori, arī Zemekis (viņam gan ar vizuālajiem efektiem nodarbojas vesela grupa), attēlu padara miglaināku, lai imitētu cilvēka acs uztveri, jo redze nav perfekta.
Jūs kino tehniskie efekti vispār interesē?
Interesē, bet es brīžiem mazliet mulstu, jo mani neinteresē tādi efekti, kas ir vienkārša izklaide. Neesmu tehnisks cilvēks, nekad neesmu filmējis un nefilmēšu.
Neesat arī gribējis filmēt?
Nē, tāpēc ka zinu: man nekas nesanāks. Tik daudz es saprotu, ka visu to baru savākt, savaldīt un izdomāt scenāriju...
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 25.-31.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
M