Bail pat iedomāties to fotoattēlu un videorullīšu jūru, kas nāktu pār mūsu vizuālo atmiņu, ja akcija Baltijas ceļš būtu notikusi nevis 1989. gadā, bet šodien. Tomēr arī no 1989. gada vizuālais materiāls ir saglabājies krietni vairāk nekā, piemēram, no Latvijas valsts proklamēšanas akta vai no 1941. gada izsūtīšanām. Ilgus gadus liela tā daļa glabājās privātos albumos, bet šovasar, neilgi pirms visiespaidīgākās nevardarbīgās pretošanās akcijas Baltijas tautu neatkarības atjaunošanas cīņā 30 gadu jubilejas, radās un turpinās iespēja šīs privātās fotogrāfijas padarīt arī par visiem pieejamu kopējās vēstures daļu.
Personiskā vēsture
2018. gada maijā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāžu telpās Brīvības bulvārī 32 tika atklāta izstāde Latvijas gadsimts – vairāk nekā 60 muzeju kopīgi veidota velte Latvijas Republikas simtgadei. Atjaunotajā Latvijā šī ir vislielākā kopizstāde muzeju nozares vēsturē, tajā vienkopus var apskatīt izcilas vēstures liecības no Kurzemes, Latgales, Sēlijas, Vidzemes, Zemgales un Rīgas, kuras atspoguļo Latvijas valsts vēsturi simt gadu garumā (starp citu, veidojot izstādi, muzeja darbinieki konstatēja, ka Latvijas proklamēšanas akta fotogrāfijas ir divas, nevis viena – ar sekundes nobīdi). Brīdi pirms izstādes muzejs aizsāka arī virtuālu izstādes papildinājumu projektu Gadsimta albums – virtuālu attēlu galeriju vietnē www.latvijasgadsimts.lv, kurā ikviens tika aicināts pievienot savu fotogrāfiju un stāstu par savas ģimenes un dzimtas, darba kolektīva vai organizācijas vēsturē svarīgu notikumu, personību vai vietu Latvijā laika periodā no 1914. līdz 2017. (nu jau līdz 2019.) gadam. Projekts pieteikts kā lieliska iespēja ikkatram piedalīties Latvijas stāsta veidošanā – jo vairāk fotogrāfiju, jo precīzāks un pilnīgāks taps mūsu vēstures koptēls.
"Bija skaidrs, ka mums nebūs resursu, lai divus mēnešus pirms izstādes televīzijā laistu tās reklāmu, bet mēs gribam ar kaut ko piesaistīt uzmanību, un tam jābūt kam tādam, kas cilvēkus interesē," par projekta Gadsimta albums tapšanu stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Toms Ķikuts. "Tad izdomājām – tā kā mums jau ir uztaisīta izstādes mājaslapa, varam tajā ielikt iespēju pievienot fotogrāfijas. To strukturējām tādos laika posmos, kādos Latvijas vēsture parādās izstādē. Mūsu izstādes centrālais jautājums ir – kas ir Latvija, kas katram katrā laikā tā ir bijusi: vienubrīd neaizsniedzams ideāls, citubrīd suverēna valsts, vēl citubrīd kaut kas pilnīgi aizliegts; vienam tas ir kaut kas privāts, asociējas ar viņa vai senču lauku mājām, citam kas cits, vārdu sakot, katram sava Latvija. Iedalījām šo vēsturi desmit laika posmos un aicinājām cilvēkus sūtīt savus Latvijas stāstus par katru no šiem posmiem. Varēja jau darīt arī citādi, piemēram, aicināt sūtīt fotogrāfijas par tēmu Latvijas vietas tagad un toreiz. Aicinājums ieskatīties katram savā ģimenes albumā un pieredzē radās izstādes veidošanas diskusijās par to, kādu perspektīvu var dot šiem simt gadiem. Bija skaidrs, ka, uzdodot jautājumu "Kas ir Latvija?", atbildēm jābūt pietiekami dažādām, tas nebūs viens vienīgs piepacelts mācību grāmatas stāsts par valsts politisko vēsturi."
Projekts tika palaists divarpus mēnešu pirms izstādes atklāšanas, paraugam ieliekot dažas muzeja krājuma bildes ar aprakstiem, kādiem tiem vajadzētu izskatīties. Cilvēku atsaucība bija liela jau pirms izstādes, viņi pievienoja Ģimenes albumam fotogrāfijas no saviem ģimenes albumiem. Tomēr pievienošanas dinamika nebija tik strauja kā tagad, pirms Baltijas ceļa trīsdesmitgades. Pirmajā gadā tika pievienotas apmēram 500 fotogrāfijas.
Visvairāk – "īstā Latvija"
Ik pa laikam muzejs aicinājumu iesūtīt fotogrāfijas Ģimenes albumam aktualizē, aicinot iedzīvotājus pārlūkot albumus. Šā gada vasarā tas notika vēlreiz – muzejs aicināja pievienot fotogrāfijas, atceroties Baltijas ceļu. "1989. gada 23. augustā desmitiem tūkstošu cilvēku Latvijā, Lietuvā un Igaunijā sniedza viens otram rokas, lai izveidotu 600 kilometru garu Baltijas ceļu, pieminot 1939. gada Ribentropa-Molotova noziedzīgo vienošanos par Baltijas valstu sadalīšanu un stiprinot viens otru cīņā par neatkarības atgūšanu. 2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā – tas bija apliecinājums notikuma nozīmīgumam pasaules mērogā. Šogad, pieminot Baltijas ceļa 30. gadadienu, aicinām pārmeklēt personīgos, draugu un radinieku bilžu krājumus un papildināt Gadsimta albumu ar jaunām fotogrāfijām par šo notikumu, lai kuplinātu atmiņas par Baltijas ceļu un darītu tās zināmas citiem: www.latvijasgadsimts.lv/albums."
Aicinājuma izplatīšanā ar īsreklāmām iesaistījās arī televīzija. Bez pārspīlēta patosa izteiktais lūgums iedarbojās. Pēdējās nedēļās pirms Baltijas ceļa jubilejas aktivitāte bija ļoti liela, saka Toms Ķikuts. "Mēs par šīm fotogrāfijām esam ļoti priecīgi arī no muzeja krājumu viedokļa, jo patiesībā mums Baltijas ceļa fotoattēlu krājums nemaz tik liels nebija, lielākoties anonīmas bildes no kāda šosejas posma.
Paradoksāli, bet Baltijas ceļš bija dokumentēts mazāk nekā 1991. gada janvāra barikādes.
Tagad turklāt daudzām iesūtītajām fotogrāfijām ir klāt stāsti: mēs, tāda un tāda kolektīva pārstāvji vai tāda un tāda ģimene, stāvam tur un tur. Pēc šīs Baltijas ceļa akcijas beigām sazināsimies ar fotogrāfiju iesūtītājiem un lūgsim vismaz fotogrāfiju digitālās kopijas, lai tā pavisam oficiāli ir Nacionālā vēstures muzeja krājuma daļa."
Pagaidām iesūtītās fotogrāfijas vēl nav dāvinājums muzeja krājumam, lai gan dažs iesūtītājs varbūt tā domā. Akcija Ģimenes albums turpināsies līdz izstādes beigām, tātad līdz 2021. gadam, bet, tā kā akcijas vienkāršais formāts ir devis tik labu rezultātu, muzejs apsver iespēju to turpināt arī pēc izstādes slēgšanas.
"Tagad daudzi pazīst arī Nacionālās bibliotēkas projektu Zudusī Latvija, kas darbojas pēc līdzīga principa, lai gan sākumā tās bija lielas digitalizētu attēlu kolekcijas, ko Nacionālā bibliotēka pievienoja centralizēti. Tagad arī Zudušajai Latvijai cilvēki var paši pievienot attēlu kopumus. Tie gan vairāk saistīti ar vietu vēsturi, savukārt Ģimenes albumā vairāk ir tematiski ģimeņu vai notikumu stāsti par noteiktu laikaposmu. Tātad tas nedublē Zudušo Latviju," stāsta vēsturnieks.
Kas no līdz šim iesūtītā ir interesants arī vēsturniekam? Dažas ļoti labas kara laika fotogrāfijas, piemēram, vērienīgas kāzas Dundagā 1943. gadā vecsaimnieka mājās. Tā kā izstādes stāsts hronoloģiski sākas mazliet pirms 1918. gada, tāda pati atkāpe ir arī Gadsimta albumā. Atkāpties pat līdz 1905. gada revolūcijas stāstam nešķita korekti, tad nu Gadsimta albums sākas ar Pirmo pasaules karu, 1914. gadu. Noteiktie deviņi laikposmi ir dažāda garuma, piemēram, "1918.–1920. gads", tātad tikai divi gadi, savukārt posmā "1953.–1985. gads" iekļauti veseli 32 gadi. Šajā garajā posmā parādās nevis oficiālā Padomju Latvija pēc Staļina nāves, bet personiskā, saistīta ar piederības izjūtas uzturēšanu spēkā.
Varētu likties, ka visvairāk fotogrāfiju tiks iesūtītas tieši no šā garā posma, kad fotogrāfija jau bija izplatīta un gluži katru, kas publiskā vietā fotografēja, vairs neuzskatīja par tautas ienaidnieku, ja vien viņš necentās vienā kadrā dabūt, piemēram, tilta abus galus vai nebildēja Stūra māju. Izrādās, sākumā tomēr visvairāk tika iesūtītas 20.–30. gadu fotogrāfijas, tātad no cilvēku apziņā "īstās Latvijas" laikiem. Ko iesūtītāji parasti ir uzskatījuši par vērtīgu un citiem noteikti rādāmu? "Mēs jau pirms šī projekta muzejā esam sastapušies ar aizspriedumu, ka vērtīgas ir tikai tās fotogrāfijas, kurās redzams Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste vai karavīri uniformās," Toms Ķikuts stāsta, ka tikai pēdējā laikā ir izdevies cilvēkus pārliecināt, ka arī ģimenes fotogrāfijas, ja par tām ir zināms stāsts, ir vērtība kā laikmeta, modes, sadzīves tradīciju un citu liecību atspoguļojums, un iesūtītas tiek ne tikai karavīru bildes, bet arī cits ģimenes albumu saturs. Arī no pavisam nesenas pagātnes tiek iesūtītas sirsnīgas bildes, piemēram, par Jāņu svinēšanu.
Šobrīd 20.–30. gadu fotogrāfiju iesūtīšanu ir izkonkurējušas bildes no Baltijas ceļa, tātad posms "1986.–1991. gads", stāsta Nacionālā vēstures muzeja muzejpedagoģe Ilze Miķelsone: "Projekta aktualizēšana ir likusi Baltijas ceļu arī atkārtot – pavisam nesen atnāca fotogrāfija, kurā ģimene ar saviem draugiem tagad visi ir sastājušies "Baltijas ceļā", lai saviem bērniem mēģinātu uzburt to dienu ainu. Akcijas pozitīvais aspekts ir arī mūsdienu fotogrāfiju pārskatīšana, jo līdz šim abi pēdējie bija vieni no vistukšākajiem posmiem iesūtīšanas ziņā. Muzeja Facebook kontā ik pa laikam tiek ievietotas fotogrāfiju izlases, tāda būs arī uz 23. augustu, cilvēki tajās atpazīs sevi un radus un šo sadaļu nošēros."
Ilze ar kolēģi Ievu Ozolu Ģimenes albuma mājaslapu rediģē. Kad fotogrāfija tiek iesūtīta, tā uzreiz publiskota netiek, vispirms muzejs caurskata iesūtīto. Akcijas laikā, tātad no 5. līdz 23. augustam, ir pievienotas vairāk nekā simt Baltijas ceļa fotogrāfiju, un papildinājumi ir arī citās sadaļās.
"Dažiem diemžēl nācās pateikt nē – tās bija XIX gadsimta beigu fotogrāfijas vai dokumenti, kurus gribēja publicēt, bet dokumentus mēs nepublicējam. Iesūtītāju ir vairāk nekā piecdesmit, tas nozīmē, ka dažs iesūtījis tikai vienu bildi, bet cits veselas desmit. Ir bijis jārisina arī tehniskas problēmas, piemēram, ja iesūtīta vairāk nekā divus megabaitus liela bilde. Ja nav iespējas to samazināt, tad var sūtīt e-pastā uz adresi [email protected], mēs samazināsim paši."
Lielākoties garus stāstus Ģimenes albumam neiesūta, visgarākais ir helikoptera stāsts (kad sanāca skandāls par ārvalstnieka žurnālista Jura Kažas atrašanos helikopterā, kas filmēja Baltijas ceļu). Kultūras dzīves organizētāji Burtnieku novadā ir apzinājuši visus savās iesūtītajās fotogrāfijās redzamos cilvēkus.
Tagad virtuālais albums labi iekļaujas izstādē kā līdzaicinājums domāt par to, ka lielajam naratīvam, lielajam vēstures stāstam, kas parasti saistās ar varoņiem un traģēdijām, kā tas ir klasiskajā XIX gadsimta vēstures rakstīšanā, līdzās ir šie stāsti – privāti, sausi, maziņi.
"Te nav tādas varonības, kā mēs parasti iedomājamies, ka varonis ir neatkarības kara laikā saņēmis gūstā pusrotu sarkanarmiešu, te varonība izpaužas privātā nozīmē, piemēram, pagājušā gadsimta 20. gados aizmirstā vietā iekopjot jaunsaimniecību," saka Toms Ķikuts.
Izstādē divās vietās var manuāli pašķirstīt albumiņus ar izdrukātām fotogrāfijām, kuras bija iesūtītas jau pirms izstādes sākuma, – viens albumiņš pie ulmaņlaikiem, viens pie padomju dzīvoklīša tēmas. "Te katrs var redzēt, kā tas izskatās, un sajust, ka arī viņa Latvija ir iekšā tajā "pareizajā" vēsturē, kādu mēs to ar zināmām nogulsnēm no padomju laika uztveram."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 23. -29. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Irlielāmērāticams
Baltu dūre
Reālists