Par to, ka pirms 16. marta atmosfēra noteikti jāuzsilda, pirmais publisku norādi devis Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs, kurš vienā grozā šoreiz sametis okupācijas noliegumu, «fašisma atbalstītāju» gājienu un «hitleriešu» pieminekļu atklāšanu. Ar šādu nostāju nemaz nav tālu līdz tam, lai lielvalsts pārstāvis arī padomju represijas nodēvētu par attaisnojošām. Nav šaubu - Vešņakovs ir dzirdējis par nošautajiem latviešu virsniekiem, 14. jūnija izvešanu, Sarkanās armijas klātbūtni pirmajās vēlēšanās «atbrīvotajā» Latvijā, taču tas viņu nav atturējis no apzināti melīgas informācijas izplatīšanas. Visā pasaulē sveša karaspēka klātbūtni uzskata par okupāciju un šajā laikā notikušās vēlēšanas - par nedemokrātiskām, un to Vešņakovs zina, taču apgalvo pavisam ko citu un aicina vēsturi atstāt vēsturniekiem. Taču šis vēstījums arī neiztur kritiku, jo vēl nesen vēstnieks solīja neielaist Krievijā tos latviešu vēsturniekus, kas pēta ar okupāciju saistītos jautājumus.
Vešņakova pozīcija okupācijas jautājumā nav nejauša, un tā labi ierakstās beidzamā laika vēstījumos par vēstures jautājumiem. Te minami vairāki apšaubāmas kvalitātes «pētījumi», kas pēdējos gados parādījušies Latvijas grāmatnīcu plauktos. To mērķis ir tāds pats kā Vešņakova vēstījumam - neatkarīgās Latvijas diskreditācija -, ko pavada aizvien pieaugoši centieni ietekmēt mūsu valsts sabiedrības izpratni par neseno vēsturi.
Nākotnē vajadzētu pievērst lielāku uzmanību šādiem «pētījumiem», it īpaši, ja tiek attaisnotas represijas. To faktiski iespējams uzskatīt par etniskā naida kurināšanu, kam nevar būt vietas vēsturiskā pētījumā vai publicistiskā aprakstā.
Arī šogad 16. martā netrūks emociju, kaimiņvalsts pārstāvju paziņojumu un mediju uzmanības «fašistu maršiem». Tā liek domāt profesionālu vēsturnieku izteikumi, ka, tuvojoties martam, pieaugot populistiski orientētu personu vēlēšanās izpausties. Šķiet, šī neviltotā interese par «vēsturi» turpināsies vismaz tik ilgi, kamēr saglabāsies nedraudzīgā attieksme pret Latvijas valstiskumu.
Tam pretim liekama vēl plašāka vēstures izpēte, jo mūsu zināšanas - izņemot nelielu skaitu vēstures profesionāļu - tomēr varētu būt plašākas. Der zināt, ka bijušais leģionārs mākslinieks Kārlis Smiltēns, kurš Holivudā strādājis par multiplikatoru, savos Kara muzejam uzdāvinātajos akvareļos atklājas kā kara posta pretinieks, taču uzskata, ka pret iebrucēju bija jākaro, ka ievērojamais matemātiķis, leģiona artilērijas virsnieks Jānis Mencis 1945. gada 21. janvārī paredzēja daudz smagu un nežēlīgu dienu un vienlaikus teica: «Ticu, ka mums, kas paliksim dzīvi, būs atkal brīvība, Rīga un mūsu zeme.»