Vai un kādēļ Starptautiskās sieviešu dienas 100. gadadiena ir aktuāla arī Latvijā?
Tomēr aktuāla, jo tā dzīvo lielas sabiedrības daļas apziņā. Gaisotne Latvijā ir diezgan politiski nokaitēta, un 8. martu labi var izmantot tīri politiskos nolūkos, kā tas sākotnēji arī bija domāts. Bet ar šo dienu cilvēkiem mēdz būt arī ļoti personiskas un pat nostalģiskas atmiņas, piemēram, māmiņas diena bērnudārzā un puķu dāvāšana. Svētku nemēdz būt par daudz. Un, ja ir Valentīndiena, tad kāpēc gan arī ne 8. marts? Cilvēce tomēr ir dzimumdiferencēta, un gan jau tas nav gluži nejauši. Šo dienu var izmantot dažādu politisku mērķu sasniegšanai: gan mātes un ģimenes lomas veicināšanai, gan pretēji, - lai cīnītos par dzimumu tiesībām, kvotām darbavietās u.tml. Tāpēc - jā, šī diena mums ir aktuāla.
Dzimumu lomu kategorijās spriežot, sava vieta paredzēta Mātes dienai maijā. Tad 8. marts vairāk ir par tām kvotām?
Kalendārā pārcelt var daudz ko, bet ne vienmēr tas notiek ļaužu apziņā. Ja šai dienā kāds dos kādai puķi, tad visdrīzāk savai mammai, sievai vai draudzenei, nevis parlamenta deputātei par to, ka viņa tur ir. Nezinu. Tā ir delikāta situācija.
Protams, ne vien Latvijā, bet visā Eiropā iezīmētajam 8. martam ir politiska nozīme, kas sākotnēji saistās ar Rozas Luksemburgas aktivitātēm, un nevar teikt, ka tās visas būtu pār vienu kārti metamas. Sievietes ekspluatācija un seksuālā paverdzināšana nav izskausta.
Kāpēc izceļat tieši seksuālo?
Cilvēks nav tikai darba ņēmējs. Darba attiecības var juridiski, tiesiski, proti, daudzmaz racionāli, sakārtot, bet šī nav juridiski nokārtojama lieta. Cilvēks ir un paliek seksuāla būtne. Kad kārtojam dzimumu līdztiesības jautājumus tiesiskā ceļā, tiek izslēgts cilvēciskas laimes un dzīves jēgas jautājums. Laimi un dzīves jēgu nevienam ar likumu nevar ne garantēt, ne pietiesāt, ne attiesāt. Cilvēciskās dzīves pilna programma tomēr ir «lielprojekts», sadarbības programma. Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka viena dzimuma ietvaros vien tas nav paveicams.
Vai atšķirīgas izpratnes dēļ?
Arī. Tas ir jautājums par dzīves kvalitāti.
Valentīndienā abi dzimumi sveic viens otru. Martā un maijā skati tomēr vērsti uz sievieti. Vai šī sievietes aktualizēšana, jūsuprāt, tad tomēr ir adekvāta ne vien pasaulē, bet arī samērā matriarhālajā Latvijā?
Domājot par matriarhālas sabiedrības labumiem, der palasīt Imanta Ziedoņa Poēmu par pienu, piemēram, dzejoli Uz Uzbekiju teļus ved. Cik daudz uz vienas sievietes pleciem var velt? Vai tas būtu parlaments vai padomju lielferma kā Ziedoņa poēmā. Varu nest ir ļoti grūti. Vai Latvijai ir izvēle? Varbūt mums visiem klātos drusku labāk, ja Latvija būtu nedaudz patriarhālāka. Šajā ziņā man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Vīrišķība nereti aizvien tiek saistīta ar padomju armijas dienu 23. februārī. Vai tas nav margināls un draņķīgs kuriozs?
Protams. Tie bija tādi kā kazarmu svētki. Mēs dzīvojam civilizētā sabiedrībā un biedrojamies galvenokārt ar civilajiem. Militāristus Rīgas ielās šodien var sastapt retāk par skursteņslaucītājiem. Nezinu, vai skursteņslaucītāju profesijas svētki tiek svinēti.
Ir mēģināts Latvijā aktualizēt amerikāņu svinēto Tēva dienu jūnijā, tomēr kaut kā nav iegājies.
Jūnijā latvieši svin Jāņus. Roskildes Universitātes profesors Henriks Jensens ir publicējis monogrāfiju par tēva autoritātes zudumu XX gadsimtā un no tā izrietošajam sekām. Tēva un vīra autoritātes zudums labāku un laimīgāku cilvēci nav padarījis, varbūt tieši otrādi. Daudzu cilvēku, abu dzimumu nelaimīgums varētu būt saistāms tieši ar tēva autoritātes zudumu, kas, protams, ir kompleksu ekonomisko un sociālo procesu sekas. Vai ar Tēva dienas iedibināšanu varētu ko līdzēt, nezinu. Atjaunot šo autoritāti ar dienas ierakstīšanu kalendārā vien nevarēs, bet aktualizēt gan.