Tomēr aiz augstā amata, pieklājīgā CV un mīlīgā deminutīva (savu darbu video internetā viņš ievieto ar vārdu «kukulītis») slēpjas bīstams ekstrēmists, kurš meitu ucina visaugstāk, pāri aizsalušai jūrai iet vistālāk un skulptūras veido vislabāk (vismaz salīdzinot ar to, kas nu pēdējos gados te redzēts).
Drulle nav tik žēlīgs
Droši vien ir dažādi priekšstati, ko mūsdienās nozīmē veidot labas skulptūras. No kaut kā amatnieciski mīlīga un korporatīvi korekta pilsētvidē līdz retām pārdomātām autoru skatēm, kurās skulpturālās, tēlnieciskās vai tamlīdzīgas virtuves smakas un sviedri paliek tālu mākslinieka darbnīcā un saziņa ar skatītāju notiek pavisam par ko citu. Pēdējais iespaidīgais notikums Latvijas tēlniecībā laikam šķiet Aigara Bikšes un rakstnieka Māra Bērziņa kopīgais projekts Laika pavēlnieks galerijā Māksla XO pagājušogad. Kaut kādā ziņā abas izstādes ir līdzīgas, proti, tā ir nevis objektu tēlniecība, bet sižetisku kompozīciju jeb stāstu tēlniecība, ko Bikšem pavadīja teksti, bet Drullem - vesels orķestris jeb gaismas kastes ar fotogrāfiju foniem, podesti vai skatuvītes, tādi kā scenogrāfijas meti, kuros risinās darbība, un - lai galīgi emocionāli iegruzītu - arī fonogramma. Mēģinot rakstīt, kas vēl abām izstādēm kopīgs, proti, sižetiskums, vēsturiskums, figuralitāte… tomēr iznāk, ka kopīgā nav pārāk daudz. Abos gadījumos tā ir tāda kā momenttēlniecība, proti, vizualizēts it kā apstādināts mirklis no notikuma, par ko autori uzzinājuši no visādām pastarpinošām liecībām. Tas arī viss kopīgais. Bikše uz saviem bronzas sižetiem ļāva skatīties, kā izrādās, ar glābjošu distanci un vispārinošu ironiju (jo tā «pa lielam» - kas mums gar Ļeņinu ar latviešu dievību Raini Kastanjolā un skolniekiem kādā tur demonstrācijā, tos īsti iedarbināja tikai Bērziņa teksti), taču Drulle nav tik žēlīgs.
Meditācija par dziņām
Teksts šeit vajadzīgs tikai tik, lai atgādinātu, par kuru notikumu ir runa. Kāds tas notikums ir, kāpēc izvēlēts un ko grib teikt skatītājam, atklājas pašos darbos. Piemēram, tekstā pie darba Herberta Cukura tiesa lasām, ka attēlots brīdis, kurā Latvijas laika lidotājs Herberts Cukurs, Mossad aģentu ievilināts, lūdz iespēju runāt un paskaidrot, bet no dokumentāliem avotiem zināms, ka šādas iespējas viņam nebija. Viņu nogalināja vairāki aģenti, izģērbušies, lai nenošķiestu drēbes ar asinīm. Anotācijā mākslinieks raksta, ka «izstāde ir meditācija par dziņām, kas snauž manī un manos laikabiedros», un par apstākļiem un priekšnoteikumiem, kas visādus dēmonus iedarbina, baro un izaicina. Lai kaut puslīdz raksturotu, kāpēc šī man liekas tik laba tēlniecības izstāde, un tomēr izvairītos no «savdabīgās stilistikas sociālās groteskas», jāmēģina izstāstīt, kā vardarbība un muļķība salīda Mossad aģentu tuklajos plikajos vēderiņos jeb riepās un no turienes ņirdza zobus pret skatītājiem. Jeb - kā nevainīga forma ietvēra nesaudzīgu saturu. Laikam jāpiebilst, ka runa ir apmēram par Bārbijas lieluma krāsotām plastmasas figūriņām.
Vai arī - kā saturs ar formu ķiķinājās par amatpersonām un drusku arī skatītājiem, dēmonu lietā ievelkot bez vēsturiskās distances. «Viduslaiku alegorijā» Rīgas domnieka Šmita kārdināšana domnieka figūriņu, kas, nometusies uz ceļiem un salikusi rociņas, lūdzas glābiņu augstākiem spēkiem (skatiens pievērsts debesīm vai vismaz lampai), vajā gluži reālistiski (nu labi, viegli stilizēti Drulles ģeometrizējošā manierē) stārķis, krupis un gailis. Krupja ķepiņa, kas jau gandrīz pieskaras domnieka kurpei, vēl raksturo atšķirību no Bikšes bronzas gadījumiem, proti, Drulle mēdz izvēlēto sižetu apstādināt tādā kā «izšķirošajā acumirklī». Tāds pats ir Magdas Gebelsas stāvs pār vecāko meitu, kura vienīgā no nacistu propagandas ministra sešiem bērniem nevar aizmigt vakarā, pēc kura neviens no viņiem vairs nepamostas. Šai darbā «lellītes» nav krāsotas. Vienādi taisnstūrīši, līdzīgi balti augumiņi zem baltajām sedziņām, un balta mamma cīnās ar baltu bērnu - ar šo drāmu autors nekoķetē nemaz. Un arī skatītājiem neļauj.
Nomierināties pie kaimiņa uz soliņa
Kad jau šķiet, ka sirds līst pāri, var paglābties blakus Kaimiņam Sirmbārdim, kurš, kā jau daždien Drulles personāži iepriekš redzētos darbos, sēž uz soliņa un skatās. Šis kaimiņš skatās uz vizošām pulkstentiņu detaļu miriādēm. Te var pamainīt skatpunktu un nomierināties, bet citu darbu uzdotais negantais tonis jeb spriedze neļauj par sevi aizmirst. Par to parūpējas skaņu celiņš un katra skatītāja pieredze personiskā cīņā ar kopīgiem dēmoniem. Lasītāju izstādē gaida arī Viktors, Jurītis, Kargins, Santa un vēl daži pārsteigumi.