Kopš 90.gadu vidus Meldere bija kļuvusi par hrestomātisku piemēru pārliecinošas abstrakcijas dzimšanai latviešu mākslā - figurāli portretisko motīvu izgaišanai arvien pašvērtīgākos formas elementu salikumos. Politisko spaidu dēļ novēlojies par pusgadsimtu, bezpriekšmetiskās glezniecības ekspresīvais žests ar krāsu atbrīvotības un kaligrāfiskas veiklības zīmogu spilgti parādījās personālizstādē _Mana abstrakcija_ 2002.gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Bez iepriekšparedzamības
Vienlaikus vizuāli pazīstamu motīvu atgriešanās nav pēkšņa un negaidīta, pamazām atkarojot vietu līdzās abstrakcijai. Nekādu abstraktas un reālistiskas pieejas pretstatījumu lineāri iztēlota modernisma garā, bet postmodernajai «virsmas kultūrai» piederīga līdzāspastāvēšana, stilu un virzienu «zviedru galds», no kura aizņemties izteiksmes paņēmienu, kas tai vai citā noskaņojumā un situācijā šķiet atbilstošāks. Jau izstādē Mākoņu ceļi 2006.gadā redzētie tveramākie ainaviskie motīvi (debesis, jūra, arī pa kādai stafāžai) eksponēti arī šoreiz. Vēl pamatīgāks pārsteigums bija portretu atgriešanās - 2007.gadā tapušie galvu tuvplāni ir lielāki par dabisko izmēru, savienojot impresionistisku vieglumu ar fovistisku košumu ekspresīvā toņkārtā. Triepienu mudžekļos un efektīgās reflekšu saspēlēs nereti ekspluatēti arī skičveidīgas nepabeigtības efekti, kas modernajā mākslā (atšķirībā no klasiskās tradīcijas) sen kļuvuši par akceptētiem spontāna tiešuma un autentiskuma rādītājiem (Jaunas sievietes portrets, 2007). Melderei pārpārēm pietiek artistiska viegluma, lai sejas vaibsti iznirtu no šķietami nejaušiem krāsu pārslāņojumiem, bet būtībā nav pamata secināt, ka skatītāja saruna ar tēlojošām gleznām noteikti būs veiksmīgāka nekā ar «vienkārši» laukumiem un līnijām. Acumirklīgu, pārejošu emociju atblāzma sejās pauž, iespējams, gan zināmu satraukumu, gan skumjas, gan neziņu vai atrašanos kādā svārstīgu pārdomu momentā, bet tas pats projicējams arī abstraktajos darbos. Neapstrīdamu pieturas punktu nav nevienā gadījumā, tie gan laikam piešķirtu tikai iepriekšparedzamu garlaicību.
Kaislības un kontrasti
Abstrakto mākslu vajā divi «dēmoni» - komerciāla dekora reputācija, no vienas puses, un joprojām sarežģītās attiecības ar saturisko pusi, ar jēgu, kuras nolasīšana ir radikāli nedroša un neprognozējama, no otras puses. Tāpēc izstādi kopumā var uztvert kā dubulti apdrošinātu piedzīvojumu, adresētu gan pilnīgi abstraktas, gan daļēji abstraktas (ar ainaviskiem motīviem un uzvedinošiem nosaukumiem), gan vairāk vai mazāk reālistiskas valodas sapratējiem. Tādi darbi kā Uguns siena (2002), Dvēseļu mājokļi I (2008), Dzeltenais horizonts (2008), Transformācija, Mirklis (2009) u.c. nepārprotami turpina Vasilija Kandinska aizsākto ievirzi, kas Rietumu mākslā dēvēta par lirisko vai organisko abstrakciju (pretstatā ģeometriskām tendencēm) un ierasti skaidrota kā garīgo meklējumu, emociju un eksistenciālu noskaņu «tulkojums» krāsās un līnijās. Savukārt Dzimšanas dienas mistērija (2006), Saruna ar jūru, Vienatnē ar jūru (2007), Mākoņiem līdzi, Zibens ligzda (2008) u.c. jau ievirza sarunu konkrētākā gultnē - dabas procesu, ūdeņu un mākoņu tēmā, ko papildina kādas reālistiskas «odziņas» (gaisa baloni vai figūriņas). Tomēr kopsaucējs ir procesuāla dinamika, dabas un psiholoģisko norišu izomorfisms - cīņu, kaislību un kontrastu lauks. Tajā arī bez literāriem palīglīdzekļiem ir nolasāms tas, ko, piemēram, britu estētikas un filozofijas pētnieks Pols Krouters dēvē par universāli atkārtojamu, formu savstarpējo attiecību principā balstītu mākslas aspektu. Lai arī šādai lingvistisko zīmju un vizuālo elementu sastatīšanai ir savas robežas, tā paver cerīgas durvis potenciālai sarunai starp mākslinieku un skatītāju.