Redzamības līmenī no metra līdz labākajā gadījumā trim metriem viņš un pārējie 2004. gadā dibinātās asociācijas biedri Voldemārs Rains, Iveta Pazare, Dainis Rozītis un Andris Vilks apsekojuši Kolkas vraku I , kā arī turpina meklēt un pētīt vairākas citas nogrimušu kuģu atliekas Kolkas un Jūrkalnes apkārtnē. Vienīgi Voldemārs Rains ir zemūdens vēstures speciālists, pārējiem tas ir hobijs, piemēram, Kultūras Dienas uzrunātie Saulvedis Vārpiņš un asociācijas vadītāja Iveta Pazare ikdienā strādā par advokātiem. Ar savu darbību, kas lielā mērā balstīta uz entuziasmu, asociācijas biedri grib būt piemērs arvien skaitā pieaugošajai nirēju komūnai. «Mēs izveidojām asociāciju, lai niršana tiktu ievirzīta noteiktā gultnē - lai tai būtu kāda jēga un pēc mums sabiedrībai kaut kas paliktu,» skaidro S. Vārpiņš.
Vētras upuris no Zviedrijas
Kolkas vraks seklā ūdenī zem smiltīm 40 metru no krasta Kolkas ciemā tika atrasts 1991. gadā. Periodiski - 1992., 1998. un 1999. gadā - objekta pirmās izpētes veica Jūrmalas pilsētas muzeja speciālisti Voldemārs Rains un Inese Helviga. Toreiz tika apzināts vraka izmērs - 20x6 metri, atrašanās dziļums ir mainīgs - šobrīd aptuveni pusotra metra -, kā arī izpētes rezultātā noskaidrots, ka kuģa konstrukcija atbilst XVII gadsimtam. Turklāt tā atrašanās vieta, ko apstiprinājis gan kāds vietējais zvejnieks, gan V. Raina vāktie dati Zviedrijas arhīvā, sakrīt ar Zviedrijas admirāļa Klāsa Larsona Fleminga vadītās eskadras burinieku avarēšanas vietu tālajā 1625. gadā.
Kopumā tā gada vētrainajā naktī no 20. uz 21. septembri ceļā no Rīgas uz Stokholmu Kolkasraga (toreiz - Domesnes) sēklī avarēja desmit zviedru flotes burinieki, starp tiem arī kuģi Gustavus, Perseus un Mars, kas nogrimuši Kolkas vraka atrašanās vietā. Ir pieņēmums, ka aktuālais pretendents uz kultūras pieminekļa statusu varētu būt flagmaņkuģis Gustavus, no kura pāri palicis koka korpuss, atsevišķas detaļas un stiprinājuma elementi, taču, kamēr tas nav pierādīts, zemūdens objektu nolēmuši dēvēt par Kolkas vraku I.
Nomedīt labu redzamību
ZKMA biedri stāsta, ka zemūdens objektu fiksēšana ar fotoaparātu vai videokameru esot visnotaļ problemātiska galvenokārt vājo redzamības apstākļu dēļ, kas neļauj iemūžināt objekta atklāto daļu visā pilnībā. Ikdienā notiekot labo laikapstākļu medības, kurus sagaidot komandai jārīkojas operatīvi - jāpamet darbi un jādodas nirt. Labāka vizuāla rezultāta sasniegšanai amatieru līmeņa tehnika būtu jānomaina pret ko kvalitatīvāku, kas šobrīd visdrīzāk būtu jāapmaksā no savas kabatas. Iveta Pazare rāda objektu zīmējumus. «Es nirstu un pēc tam zīmējot vados pēc videomateriāla - nirstot nav jāskaita smilšu atsegtie dēļi, bet to var izdarīt, patinot atpakaļ filmu,» viņa stāsta.
Kolkas un Jūrkalnes apvidū smilšu pārvietošanās ir ļoti strauja, līdz ar to, piemēram, pērn Kolkas vraks I bija samērā brīvs no smiltīm, labi saskatāms, bet tādējādi arī pakļauts draudiem, ko izraisa viļņi, ledus, apaugšana ar gliemežu un zāļu kārtu. Šobrīd atkal vraks ir dabiski iekonservēts smiltīs, un tā ir labāk, ja objekta saglabāšana pagaidām netiek risināta valsts līmenī.
Šovasar VKPAI uzdevumā asociācija turpina veikt teritoriālo ūdeņu apsekošanu pie Jūrkalnes, kur arī ir iespējamas vairāku kultūrvēsturiski vērtīgu objektu atliekas. «Šie ir objekti, kuriem varētu piesaistīt tūristus,» uzsver S. Vārpiņš. «Lielisks piemērs ir Vasa muzejs Stokholmā. XVII gadsimta kuģa restaurēšana un muzeja celšana izmaksāja miljonus, bet zviedri tos jau sen ir atpelnījuši un katru dienu nāk peļņa. (..) Baltijas jūra ir pilna pārsteigumiem.»