«Mūsu dižozoli nevar izraut saknes no dzimtās zemes un saviem saimnieku dēliem un meitām uz siltām zemēm līdzi aizlidot. Šie koki ļoti gaida pavasarus, lai dāvātu savus kuplos zarus gājputnu ligzdām, lai vainags piepildītos ar skanīgām pavasara prieka dziesmām. Bet koki, ilgā mūža rekordisti, visvairāk gaida pie sevis ciemos tos bērnus, kuri kādreiz basām kājām rausās pa milža zariem, ar roķelēm apmīļodami it kā no Mūžības dotās varenā stumbra raupjās bruņas,» stāsta G. Eniņš, viņš turpina: «Jo īpaši jutīgas pret apēnojamu ir cilvēku mājvietu klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem kā pīnijas. Tā aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām Kalnieku mājām Ģibuļu pagastā 1990. gadā, un arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā un daudzviet visā Latvijā.»
Dabas pētnieks aicina apmeklēt tēva un vectēva mājas vai māju vietu un rādīt mazbērniem (kamēr vēl var) to zemi, kur sākusies jūsu dzimta. Varbūt tur, pamests likteņa varā, uzmācīgu alkšņu un kārklu apēnots un ielenkts, skumst dižozols un turas pēdējiem spēkiem. Gaida. «Bija daudzas latvju sētas, kur saimnieks, piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, bet meitai - liepu. Varbūt šis ozols un liepa tūlīt, tūlīt būtu dižkoki, bet tagad cīnās ar uzmācīgu kārklu un alkšņu biezokni, bet saimnieka dēls, kuram tēvs stādīja šo ozolu, nesajūt, ka tēva dvēsele gaida savu dēlu tieši pie šī ozola un meitu arī - pie liepas. Mazbērnus gaida,» - tā G. Eniņš. Viņš redzējis, mērījis un fotografējis simtiem šādu vietu ar dižkokiem un topošajiem dižkokiem tīrumu vidu, bet tur nav nevienas norādes, ka te kāds cilvēks būtu nācis un pieskāries šai vietai. «Vientuļas un mūžam pamestas ir šīs vietas. Un tad nāk krūmi, alkšņi kā aizmirstība. Gribu iedegt liesmu jaunai kustībai, iešūpot, ievibrēt dvēseļu stīgas ar apziņu, ka zemnieku tautai ārpus Rīgas bija dzimtu pamati un dvēseļu saknes, kur lido ligzdot māju bezdelīgas kā domas. Ja māju nav, ir vēl koki kā pēdējā saikne starp Mūžību un laiku un Tevi,» uzsver dabas pazinējs.
Latvija ir arī daudzo vietvārdu zeme, jo latviešu zemnieki dzīvoja viensētās un katru birzi, avotu, tīrumu, pļavu, kļavu un ozolu nosauca vārdā. «Saglabāt šos toponīmus - mazos vietvārdus - ir mūsu pienākums. Dižkoku atbrīvošana un vārdu atcerēšanās veidos un saglabās latvisku ainavu, kura tomēr ir skaistākā pauguraiņu un līdzenumu ainava Eiropā,» aicina G. Eniņš.