Četrpadsmitgadīgajam Viktoram šogad būtu jāmācās Kaunatas vidusskolas 8. klasē, taču viņš vēl joprojām nav ticis galā ar septīto. Skolas direktore Sandra Brokāne stāsta, ka jau otro gadu zēns faktiski neapmeklē skolu, smēķē, ja arī no rīta ierodas, drīz vien pazūd, nereti kopā ar gadu jaunāko kaimiņu Oļegu, kuram vēl nav izdevies pabeigt piekto klasi. Arī tajā dienā pretēji Nadeždas apgalvotajam ne Viktoru, ne Oļegu skolā neatrodam, viņi jau ir pazuduši. Abi zēni agrāk mācījās nu jau slēgtajā Mākoņkalna pamatskolā, taču, kā domā Kaunatas bāriņtiesas vadītāja Alla Smirnova, ne skolas slēgšana, ne arī materiālie apstākļi nav galvenais cēlonis, kāpēc viņi bēguļo no skolas, bet gan nesakārtotas attiecības ģimenē.
Nadežda agrāk strādājusi par pavāri, tagad ir bezdarbniece, ģimene pamatā pārtiek no apgādnieka zaudējuma pensijas. Viņa stāsta, ka dēls ir labsirdīgs, patīk ņemties ar tehniku. Vienīgais trūkums - mammai neko nestāsta.
Mākoņkalna pagasta pārvaldes bāriņtiesas locekle Veneranda Laizāne stāsta, ka jau pagājušajā gadā par skolas neapmeklēšanu tikusi iesniegta sūdzība administratīvajā tiesā, taču arī sods nav līdzējis. Mamma iedzerot reti, cenšoties kontaktēties ar skolu un bāriņtiesu, bet ar Viktoru ir grūti sarunāties, viņš ir parupjš, noslēgts, parasti uz visiem jautājumiem atbild: «A mņe vsjo ravno! (Bet man vienalga!)» Tikai nesen sarunā ar iecirkņa pilnvaroto asarām acīs esot atzinies, ka palicis parādā klases biedram piecus latus. «Es viņam iedevu tos piecus latus, lai atdod parādu, tad nu kādas divas nedēļas gāja uz skolu. Es domāju, ka zēnam ir kāda dziļa trauma, tāpēc lieti noderētu tāds psihologs, kuram viņš varētu uzticēties.»
Oļega māte Larisa pati atgādina trauslu, izdēdējušu pusaudzi ar zīdaini uz rokas. Trūcīgajā divistabu dzīvoklītī ar applēstajām tapetēm kā vienīgā lepnā manta dižojas liels televizors. Larisai vēl bez Oļega ir četri bērni - jaunākajai meitiņai tikai gadiņš, vecākais dēls jau pilngadīgs. Kur Oļegs? «Skolā, protams! Katru rītu es viņu izvadu uz autobusu, bet tālāk nezinu, nesaprotu, kāpēc viņš nemācās. Nezinu, kur viņš staigā. Te, Mākoņkalnā, viņš gāja uz skolu, kāpēc Kaunatā neiet, nesaprotu!»
Veneranda Laizāne gan piebilst, ka problēmas Oļegam bijušas arī mazajā skolā. Turklāt, arī atnācis uz stundām, Oļegs uzvedoties neadekvāti, traucējot pārējiem bērniem mācīties. «Apvienotajā klasītē, kurā bija tikai astoņi bērni, cīnījāmies ar viņu, kā varējām, bet tagad Kaunatā audzinātāja raud. Viņš var galdu apgāzt, krēslu apgāzt un aiziet, saplēst burtnīcu.»
Taču bāriņtiesas pārstāves teiktais, ka Oļegam būtu nepieciešama nopietna ārstēšanās psihiatra uzraudzībā, izsauc gan mammas, gan vecāsmātes sašutumu: «Vai tad viņš tāds vienīgais? Ir vēl sliktāki bērni! Nekur viņu neļaušu vest, par duraciņu paliks! Es pati pabeidzu tikai trīs klases, un vai es sliktāka?»
Veneranda stāsta, ka no šī dzīvokļa bieži dzirdama nikna kliegšana. Larisa gan nedzerot, bērni esot apkopti, kārtīgi pabaroti, bet pati nabaga sieviete noskrējusies līdz beidzamajam, pa kūti, pa dārzu. Vīrietis, triju jaunāko bērnu tēvs un Oļega patēvs, nereti jau no rīta redzams ar alus pudeli rokā.