Kaut gan birojs aizdomās turētos publiski nenosauc, no atsevišķiem atklātībā nonākušiem dokumentiem viegli saprast, ka «Saeimas deputāts», kurš minēts saistībā ar lielāko daļu biroja nosaukto aizdomīgo darbību, ir tieši A. Šlesers. Viņš pats jau paspējis vērsties Ģenerālprokuratūrā par KNAB iesniegumā Saeimai norādītiem «acīmredzami nepatiesiem apgalvojumiem». «Es varu likt roku uz sirds un teikt, ka man nepieder neviens uzņēmums [Rīgas ostā] un nekad nav piederējis,» aģentūrai BNS teicis A. Šlesers.
Aizdomu netrūkst
«Izmeklēšanā konstatēts, ka Saeimas deputāts kopš 2010. gada februāra, iesaistot dažādas uzticības personas, aktīvi plānoja un organizēja finanšu shēmas, kā rezultātā uzņēmums ZeinHolding AG, kam savukārt pastarpināti pieder 36% SIA Rīgas tirdzniecības osta (RTO) kapitāldaļas, nonāktu Saeimas deputāta faktiskā un juridiskā īpašumā,» teikts KNAB paziņojumā. V. Koziols gan apgalvo, ka visas kapitāldaļas uzņēmumā piederot viņam, bet A. Šleseram «pat pusakcija nepieder». «Pats braucu uz Šveici, dibināju kompāniju, pats samaksāju pamatkapitālu par savu naudu,» par ZeinHolding AG apgalvo uzņēmējs. V. Koziols arī atzina: «Personīgi neesmu ostnieks.» Viņam biznesā esot citas prioritātes. Kapitāldaļas RTO viņš esot ieguvis 2008. gadā kā aizdevuma atmaksu no RTO valdes priekšsēdētāja un līdzīpašnieka Ralfa Kļaviņa. Par Šveicē dibinātā uzņēmuma īpašumu V. Koziols to reģistrējis, jo savulaik plānojis visu savu biznesu pārcelt uz šo valsti. Šobrīd gan parādsaistības plānus nobremzējušas.
KNAB paziņojumā minēta arī virkne citu uzņēmumu, piemēram, SIA Zaķusalas Estates, SIA Jaunrīgas attīstības uzņēmums, kuri iepriekš tikuši saistīti ar V. Koziolu, un arī šajos gadījumos viņš A. Šlesera iesaisti noliedz tikpat kategoriski. V. Koziols stāsta, ka ar A. Šleseru viņu pašreiz vienojot vienīgi draudzība, tomēr esot arī vairāki aizdevumi no politiķim piederošās SIA Avadel. To kopapjomu viņš neatklāja, vien norādīja, ka viņam kopā piederošo īpašumu vērtība esot daudzreiz lielāka par šo aizdevumu. «Šlesers biznesā pats nevar darboties un uzticas man, ka es naudu izmantošu kārtīgi. Arī aizdevuma procenti viņam ir labi, nevis 4-6%, bet vairāk - tas ir veids, kā A. Šlesers pelna naudu tā vietā, lai tā vienkārši stāvētu norēķinu kontā,» skaidro V. Koziols. Viņš arī noliedza jebkādu instrukciju esamību no A. Šlesera par to, kā aizdevums būtu jāizlieto.
KNAB nosauc vairākas citas epizodes, kad «Saeimas deputāts» varētu būt rīkojies pretlikumīgi. Piemēram, minēts gadījums, par kuru jau iepriekš mediji ziņoja, ka tā detaļas varētu būt uzzinātas, veicot noklausīšanos viesnīcā Rīdzene: «Lai pēc ievēlēšanas 10. Saeimā saglabātu ietekmi uz Rīgas brīvostas valdes lēmumiem, kas skar arī viņam slēpti piederošos uzņēmumus, Saeimas deputāts veica darbības, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju tiktu iecelts viņa partijas biedrs. Savukārt apmaiņā pret Saeimas deputātam nepieciešamo atbalstu Ventspils domes deputāts Saeimas deputātam pieprasīja prettiesisku finansiālu labumu - līguma noslēgšanu ar kādu komercsabiedrību par Rīgas brīvostas reklāmas izvietošanu komercsabiedrībai piederošajos preses izdevumos.» Noprotams, ka Ventspils domes deputāts bijis Aivars Lembergs, kura mājās Puzē un kabinetā domē notika kratīšanas, bet komercsabiedrība - Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevējs SIA Mediju nams (MN), kur arī «paviesojušies» izmeklētāji. MN valdes priekšsēdētājs Armands Puče LETA nenoliedz līguma esamību ar brīvostu, bet uzsver, ka tādi slēgti vairāk nekā desmit gadu. Savukārt A. Lembergs LNT raidījumā 900 sekundes «zvērēja pie haizivs vēdera», ka neesot ticies ar A. Šleseru un A. Šķēli viesnīcā Rīdzene. «Ja arī būtu tikušies, neredzu neko tādu, lai būtu iemesls kratīšanai,» sacīja A. Lembergs.
Līdzīgas aizdomas izskan saistībā ar lidsabiedrību airBaltic un projektu Live Rīga, un zināms, ka kratīšana veikta arī A. Šlesera Saeimas frakcijas biedra Andra Šķēles ģimenei piederošā uzņēmumā.
Interesantā valde
Par tā saukto oligarhu biznesa interesēm Rīgas brīvostā un dažādos tās teritorijā strādājošos uzņēmumos publiski runāts jau kopš Latvijas kuģniecības privatizācijas. Arī RTO valdes locekļu vārdi tādā vai citādā veidā tikuši saistīti ar A. Lembergu, A. Šķēli vai A. Šleseru. RTO valdes loceklis Lenards Ozoliņš savulaik strādājis Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos, bet pēdējos gados ieņēmis valdes locekļa amatu Ventspils pašvaldībai piederošajā SIA Ventspils ENERGO. Jānis Maršāns laikā, kamēr A. Šlesers bijis satiksmes ministrs, ieņēmis vadošus amatus vairākos tai padotos uzņēmumos un uz brīdi bijis arī Satiksmes ministrijas (SM) valsts sekretārs. SM viņš pameta drīz pēc A. Šlesera. Jāņa Svārpstsona vārds savukārt figurējis apsūdzēto sarakstā tā sauktajā digitalizācijas lietā, kurā liecinieks ir arī A. Šķēle. V. Koziols gan noraida šādu paralēļu vilkšanu, uzsvērdams, ka tik sarežģītā biznesa sfērā kā osta vienīgais vadošo darbinieku atlases kritērijs esot profesionalitāte: «Kā pulksteņiem jāstrādā.» J. Maršānu RTO valdei V. Koziols esot ieteicis pats, jo viņu pazīstot jau ilgus gadus kā savu juriskonsultu, savukārt J. Svārpstsons esot «lieliskākais finanšu direktors, kuru es pazīstu». Kādi ir L. Ozoliņa pienākumi valdē un kādēļ viņš piemērots šim amatam, V. Koziols gan nemācēja teikt un norādīja, ka tas būtu jājautā RTO valdes priekšsēdētājam R. Kļaviņam.
R. Kļaviņš savukārt skaidroja, ka uzņēmuma valdi nosakot tā kapitāldaļu īpašnieki - viņš pats valdei deleģēts caur sev piederošo Kiprā reģistrēto kompāniju Mariniera Limited, kurai pieder SIA Latmorporttrans, kas ir RTO 20 % kapitāldaļu īpašniece. J. Maršānu deleģējis V. Koziola uzņēmums, bet abus pārējos - BTH Rīga, kam pieder atlikušie 44% kapitāldaļu. Viņš gan nevēlējās komentēt tā darbības, jo arī pats ir uzņēmuma akcionārs un negrib komentēt citu akcionāru rīcību. Kā ziņojuši vairāki mediji, oficiāli SIA BTH Rīga pieder divām firmām, no kurām viena ar vēl divu uzņēmumu starpniecību pieder kādam Modrim Ozoliņam, bet otra - Jānim Lācim. Par šiem cilvēkiem publiskajā telpā atrodamās ziņas ir ļoti skopas. Valsts ieņēmumu dienesta publicētās amatpersonu deklarācijas parāda, ka M. Ozoliņš līdz 2009. gadam strādājis Tukuma novada domes uzņēmējdarbības licencēšanas komisijā un dzīvojis ļoti pieticīgi, gadā nopelnot ap 5000 latu.