Kopš pirmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām 1979. gadā eiropiešu aktivitāte ar katrām nākamajām vēlēšanām mazinājusies. Eiropietis nepārprotami norāda, ko domā par šo pasākumu. Arī Latvijā politikas vērotāji ir vienisprātis, ka iedzīvotāju aktivitāte pēc skaita trešajās EP vēlēšanās Latvijā nebūs liela un dod Die's pārsniedzot 40% atzīmi.
Šīs nedēļas vēlēšanu apmeklētība - kā lielākais rīkotāju izaicinājums. EP pārstāvniecība Latvijā neko labāku nav izdomājusi, kā saukt palīgā... nē, ne jau Čaku Norisu, bet gan androgīno modeli Jaroslavu Barišņikovu. Tieši viņš izvēlēts kā galvenais varonis vienā no reklāmām, ar kuru Latvijas iedzīvotāji tiek aicināti piedalīties EP vēlēšanās.
Reklāmas rullītī atainota vecāku sapulce skolā, kur pedagogs informē par jaunu Eiropas regulu. «Tas nozīmē, ka ikvienā izglītības iestādē tiek izveidota seksuālo minoritāšu klase, kas tiks formēta no esošajiem skolēniem. Līdz ar to mūsu skolā ir pieņemts jauns pedagogs, kurš ir ļoti profesionāls, ļoti progresīvs un ļoti jauks cilvēks,» stāsta skolotāja. Tad klasē iesoļo augstākminētais Jaroslavs augstpapēžu kurpēs un sāk vecākiem stāstīt par sevi, sakot, ka viņš jūtas pagodināts kļūt par klases audzinātāju. Pēc epizodes seko paskaidrojums: «Netici muļķībām. Ko un kā mācām skolās, lemjam Rīgā, bet uz Eiropas Parlamentu sūtām cilvēkus, kuriem uzticies. Nāc uz vēlēšanām 24. maijā!»
Noskatoties šo rullīti, pēcgarša manam gana tolerantajam prātam vārda tiešajā nozīmē bija neaprakstāma, un pirmais, ko darīju, metos «gūglēt», kas ir šis Jaroslavs. Spriežot pēc informācijas tīmeklī, Jaroslavs ir gana pazīstams(/a?) noteiktā lokā un paša nolaidība vien ir, ka esmu palaidis garām šo «zvaigzni». Par laimi vai diemžēl, bet, pateicoties EP rullītim, nu arī es zinu, kas ir Jaroslavs. Bet stāsts nav par to, stāsts ir par jautājumiem, kas radās pēc šīs EP reklāmas noskatīšanās.
Pirmkārt, vai pēc personiskajām kvalitātēm, sasniegumiem un, jā, piedodiet, arī vizualitātes minētais tēls būs īstais skaidram un kvalitatīvam vēstījumam par nepieciešamību piedalīties tādā pasākumā kā EP vēlēšanās? Līdz ar to, vai riski panākt gluži pretēju efektu nav pārāk lieli? Kāpēc tieši šādu identitātes kodu izvēlējusies Eiropa, lai uzrunātu, kā izrādās, jauniešu (?!) auditoriju? Vai Latvijā mums nav gana cilvēku, kuri guvuši panākumus kultūrā, sportā un jelkādā citā sfērā un kuri spētu adekvāti un jaudīgi aicināt piedalīties EP vēlēšanās? Vai reklāma tomēr, citastarpā, nebalansē arī uz politnekorektuma robežas, rafinēti ņirgājoties par šo indivīdu? Kāpēc reklāmas vēstījums personīgi man kļūst saprotams vien pēc EP skaidrojuma? Un, galu galā, kāpēc homofobiju provocējošais rullītis neatbild uz galveno jautājumu - kādēļ man ir svarīga dalība šajās vēlēšanās?