Apģērbus rietumos atdod, austrumos pārdod

Latvijā lielo lietoto apģērbu veikalu uzņēmumi saņemto preci šķiro, ja nepieciešams - labo, ceno.
Apģērbu nemazgā. Visām lietoto apģērbu precēm veic īpašu sanitāro apstrādi ar speciālu ķīmisko vielu, pēc tam apstrādā ar augstas temperatūras tvaiku.
Tādā veidā tiek izslēgta jebkādu slimību pārnēsāšanas iespējamība, pat Sibīrijas mēra, tropu drudža, nāves gadījumu, asins traipu/HIV.
Apstrādāta prece saņem sertifikātu par dezinfekciju un dezinsekciju.
Šķērsojot Latvijas Republikas valsts robežu, preces sertifikātus pārbauda muitā.
Anglijā sešdesmit gados apģērbu vākšanas un labdarības biznesā ir izstrādāts reglaments, kas tiek stingri uzraudzīts.
Apģērbi tiek vākti trijos galvenajos veidos:
ielās izvietotas t.s. «tekstila bankas» (textile bank), kuros ikviens var atstāt sev nevajadzīgo apģērbu;
cilvēki nes apģērbu uz labdarības veikaliem (charity shops), šādu veikalu ir salīdzinoši daudz;
apģērbi «no rokas rokā» (door to door). Labdarības organizācijas dzīvojamo namu pastkastēs iemet paziņojumus, kur var atstāt nevajadzīgo apģērbu, paziņojot par apģērbu savākšanu. Šīs vietas katrai labdarības organizācijai ir nepārkāpjamas. Piemēram, organizācija, kurai būtu vākšanas vieta Bolderājā, nedrīkstētu apģērbu vākt Baltezerā.

Skotijas, Īrijas un Anglijas karalim Čārlzam I (Charles I, 1600-1649) bija paradums savu apģērbu atdāvināt ievērojamākajiem galminiekiem. Tikai karalisko apmetni viņš neatdāvināja, bet aizdeva uz laiku. Kamēr karaļa labvēlību guvušais nēsāja aizdoto, to godināja par karaļa uzticamības personu jeb «second hand».
Pēc Čārlza I nāvessoda visu viņa garderobi izdalīja nabadzīgiem rojālistiem, nosaucot šo akciju par second hand. Pieslēpjot ironiju, šo terminu plaši sāka lietot uz Jauno kontinentu pārcēlušies protestanti, sektanti, amiši, jebkuru citam ziedoto apģērbu pagodinoši saucot par «otro roku» apģērbu.