Viens no populārākajiem starptautiskajiem iknedēļas izdevumiem The Economist tradicionāli decembrī publicē tādu kā nākamā gada prognožu apkopojumu. Kārtējā, 2012. gadam veltītajā, krājumā kāds no autoriem piedāvā jauninājumu: nevis mēģināt prognozēt, kas notiks, bet tieši otrādi - kas nenotiks nākamgad. Analītiķi skumji secina, ka laikam gan neparādīsies politiskie līderi, kas spētu īstenot nepopulāras reformas, ASV gadījumā nebūs politiska vēstījuma, kas uzrunā centriski domājošos utt. Ak, laimīgie! Kā saka krievi, mums jūsu problēmas... Mēģinot iedomāties, kas Latvijā nākamgad varētu nenotikt, rodas kārdinājums teikt - ja runā par kaut ko nelāgu, notikt var teju vai pilnīgi viss. Ārkārtas vēlēšanas? Mierīgi. Vēl kādas bankas noriets? Un kāpēc gan ne? Nodokļu paaugstināšana pretēji solītajam? Tad nu gan pārsteidzāt... Pat priekšstatā par šajos platuma grādos dzīvojošo rāmo dabu balstītā pārliecība, ka Latvijā nav iespējami nemieri, vairs neliekas tik neapstrīdama. Rodas iespaids, ka Latvijā ir iespējams viss. Nu labi - diez vai Daugava sāks plūst pretējā virzienā, ļoti maz ticami, ka kādā no telekanāliem nebūs dziesmu šova.
Ja nopietni, Latvijas cilvēku rūdījums ir apspriešanas vērts. Tas, ka mūs grūti ar ko pārsteigt, ir labi vai slikti? No vienas puses, šis stoicisms ir palīdzējis un joprojām palīdz pārdzīvot izcili draņķīgus periodus. Ikvienas citas valsts politiķi no laimes apraudātos, ja viņiem būtu darīšana ar uzņēmējiem, kuri uz jautājumu «ko jūs gribat no valsts?» nospļaujas un atbild «galvenais, lai netraucē strādāt un netaisa...» No otras puses, gatavība jauniem nepatīkamiem pārsteigumiem rada sēdēšanas uz čemodāniem sajūtu. Gaitenī spuldze izdegusi. Ai, nu mēs jau tāpat drīz pārvācamies, iztiksim. Iet uz vēlēšanām? Varētu, bet nekas jau nemainīsies. Citiem vārdiem sakot, mūsu skarbās pieredzes plusi un mīnusi līdzsvarojas, un veidojas apburtais loks.
Varbūt tomēr šo apgriezto futuroloģiju ierobežot līdz prognozēm par to, kas nenotiks, un labi vien būs, ka nenotiks. Saraksts, ko ikviens pats var papildināt. Tātad 2012. gadā politiskajā arēnā kvalitatīvu uzlabojumu nebūs, bet neparādīsies arī kārtējais Saulvedis. Ekonomikā iespējami satricinājumi, tomēr diez vai piedzīvosim augstu inflāciju - deviņdesmito gadu sākumu pieredzējušie piekritīs, ka arī tas nav maz. Var gadīties, ka eiro zona un Eiropas Savienība transformēsies mums nepatīkamā virzienā, tomēr diez vai Latvijas eksportētāji zaudēs pircējus un pasūtītājus, pat ja eiro pašreizējā izskatā aizies pa skuju taku. Starpetniskās attiecības būs draņķīgas, tomēr mēs nepiedzīvosim savu Piedņestru vai Dienvidosetiju utt. Vismaz gribētos cerēt, ka tomēr ir lietas, ko mēs - par spīti izdaudzinātajam skeptiskumam - varētu ierakstīt prognožu «tas nenotiks» uzskaitījumā.