Pasaules hokeja cīņu laikā viņi gādās par to, lai tautieši labi atpūšas Četru baltu kreklu filiālē Somijas galvaspilsētā. Privātmājā Ziepniekkalnā Normunds dzīvo ar vecākiem Gunu un Eduardu. Palaikam te saimnieko mūziķa ilggadējā draudzene dziedātāja Daiga Petkeviča. Uzskaitījums nebūtu pilnīgs, ja es nenosauktu pusotru gadu veco jauktenīti Šeriju, kuras vecmāmiņa bija «īsts robežsargu suns», un deviņus gadus veco pelēki svītraino kaķeni Minku.
Nosvērti bailīga
Saulainā, bet vēl pavēsā pavasara dienā Normunds mūs sagaida pagalmā, bet no mājdzīvniekiem ne ziņas, ne miņas. Izrādās, ģimenes modrā acs Šerija nedaudz aizsnaudusies piesaulē. Kad atguvās, tad Normunda aizsegā mājas sarga pienākumu pildīja skaļi un aizrautīgi. Skaisto pelēko suņa meiteni ar lapsas asti un stāvām ausīm Normunds raksturo īsi: «Šerija ir nosvērti bailīga.» Par suņmeitenes vēl negaro mūžu jau varētu rakstīt raibu stāstu. Šerija piedzima muzikanta un pavāra Andra Poļa kucītei. Kur likt metienu? Sarunāja vest uz patversmi. Aizveda ar', bet atgriežoties Andris vienu kucēnu ieraudzīja noslēpušos pagultē. Normunds atceras: «Man tieši tolaik nomira iepriekšēja sune, bet māja bez «signalizācijas» nevar palikt. Andris man gudro kucēnu uzdāvināja. Par vārdu galvu nelauzījām - iepriekšējā bija Mērija, šī lai ir Šērija.» Sunīte ir ziņkārīga. Ar sievietēm viņa ir draudzīgāka, bet vīrieši īsti nepatīkot. Iekampusi rokā vai dibenā gan nevienam neesot. Jau apgūtas pamata komandas - kad liek, sēž un arī ķepu dod.
Paldies CSDD!
Pagājušā gada decembrī par Šeriju uzzināja visa Latvija. Normunds notikušo atceras ar smaidu, bet tobrīd, kad Šerija vēl tikai astoņus mēnešus veca pārlēca pāri augstajam žogam un devās brīvsolī, viņš satraucās un lika lietā savus plašos sakarus: «Bija auksts laiks, Šerija vēl maziņa, apkārtni arī nepazina. Saliku sludinājumus Radio Skonto, SWH, Latvijas Radio, internetā, visos iespējamos portālos. Šausmīgi daudz cilvēku bija gatavi palīdzēt, informācija nāca visu laiku - te viņa redzēta Ziepniekkalnā, te Mūkusalas kompleksā, braucām skatīties un - nekā! Ziniet, kas viņu atrada? CSDD darbinieki! Šerija bija klīdusi apkārt četras dienas!»
Notikušais Normundam lika rīkoties. Iespējams, ka pēc pārdzīvotā Šerija vairs nemuktu, tomēr mūziķis ap žogu iekārtoja radiosētu. Šerija tagad staigā pa pagalmu ar mazu kārbiņu - uztvērēju pie kakla siksnas. Viņa ātri saprata, ka tuvošanās žogam nozīmē nepatīkamas sajūtas.
Šerija ir āra suns. Normunds uzskata, ka viņai ir labi dzīves apstākļi: «Atvedām suņu būdu, bet tā Šerijai kaut kā nepatika. Tad iekārtojām mīkstu guļvietu šķūnītī, bet aukstajās ziemas dienās Šerija dzīvo apsildāmajā saimniecības ēkā. Taču viņa ļoti ilgojas pēc cilvēka tuvuma, tāpēc vienmēr mēģina iesprukt istabā. Tad viņu ārā var izvilināt tikai ar gaļas gabaliņu vai citu kārumu.»
Pagalmā pie mājas sienas gozējas krēmkrāsas mersedess. Par to Normundam savs stāsts: «Mašīna ir atlikums no mana taksometru īpašnieka biznesa. Autiņš jau trīs gadus stāv bez pielietojuma. Kad Šerija bija maziņa, viņai patika gulēt zem mašīnas, bet tai ir zema šasija. Māmiņa teica, lai paceļot mašīnu uz ķieģeļiem, bet es Šerijai mersi vienkārši uzdāvināju. Taču viena viņa arī mašīnā negrib uzturēties.»
Bungo pa logu
Uz fotografēšanos Normunds no diendusas izceļ kaķeni Minku: «Mums visi mājdzīvnieki ir sieviešu dzimtes, un visi - dāvināti. Minka ir kolēģa Anrija Tamisāra kaķenes bērns. Minka šajā mājā jūtas kā saimniece. Šērijai interesanti ar Minku pakomunicēt, bet kaķene dod ar ķepu pretī - viņas nesatiek, bet gluži nost viena otru arī negalē.» Minka pa dienu guļ, pa nakti klaiņo apkārt. Dažreiz, atgriežoties no mūziķa nakts gaitām, Normunds ielaiž Minku iekšā, citreiz kaķene pa koku uzrāpjas otrajā stāvā un bungo pa mūziķa vecāku logu - hei, gribu gulēt mājās! Kad piemīlīgā kaķene izsalkusi, viņa pie ledusskapja krīt zemē - dodiet sauso barību vai svaigu gaļiņu!
Dārzā jau zied zilās puķītes, Daiga jūsmo par tuvojošos ceriņu laiku, kas te esot īpaši skaists. Mūziķa vecāki atkal rušināsies pa dārzu un siltumnīcu, bet Normunds saka - zeme neesot viņa stihija, viņam citas skriešanas un patikšanas. Taču mūziķis atzīst, ka dzīvnieki mājā bijuši vienmēr. Bērnībā viņam uzdāvināts bruņurupucis, taču tas aizmucis! Vecākiem uzdāvināti divi truši, bet drīz to saviesies pārāk daudz: «Kaujamā versija mums neiet pie sirds, tāpēc trušu epopeja beidzās.» Kādu laiku dārzā vareni saimniekoja gailis ar savu harēmu, izkašņājot visas puķes un dārzeņus. Atkal nekā! Ik palaikam ciemos no tuvējā meža atnāk eži. Dārzā iekārtojies kurmis. Gaisā lido putni, tāpēc Normundam būrītī putnu nekad nav bijis. Suns un kaķis - tie gan obligāti. Kad Normunds šo stāsta, viņa sejā atviz laimīgs smaids, un kļūst saprotams, kāpēc viņam nekur nav tik labi kā mājās.