Oseidžas apgabalu, ir veiksme visās nozīmēs - līgums par štata vietu _Burgtheater_ režisoram, ovācijas, skatītājiem kājās stāvot, kritikas atzinība. Tiešām (lai arī kompliments vācu kolēģiem padevies divdomīgs) skatītāji pēc piecu stundu izrādes zāli pamet laimīgāki, nekā tajā iegājuši. Šīs piecas stundas ne viscaur ir tikai baudāmas. Prasās arī pēc zināmas izturības devas. Toties tās ir vērtīgas, ļaujot ieraudzīt retāk redzētu A.Hermaņa talanta šķautni un baudīt smalkus aktierdarbus.
Ielikt, ne dabūt ārā
T.Letsa lugas izvēle pirmajā brīdī pārsteidz, un droši vien ir arī režisora nodeva vācvalodīgā teātra kontekstam. Dramaturga radītais vienas ģimenes cilvēcisko attiecību katastrofu katalogs trīs cēlienos ar prologu kliedzoši «uzprasās» pēc sociāli kritiska lasījuma. Narkomānija, alkoholisms, incests, laulības pārkāpšana, ļaundabīgi audzēji, mājieni uz pedofiliju ir spilgtākie, bet ne vienīgie Vestonu ģimenes skeleti. Tie cits pēc cita tiek izvilkti dienasgaismā, finālā izpostot to, ko principā arī lugas sākumā tikai nosacīti var uzskatīt par ģimeni. Lugu var lasīt kā Rietumu sabiedrības satrunējušā pamata - disfunkcionālas ģimenes - atmaskojumu, atklājot atsvešinātību un ekstrēmu egoismu, kas tajā valda.
T.Letss ir godalgots autors (Pulicera prēmija, Tony) un tiek uzskatīts par jauno Tenesiju Viljamsu, Jūdžinu O'Nīlu, Edvardu Olbiju. Par spīti klasiķu iecienītās tēmas atdzīvināšanai, Ģimenes kontekstā jāsaka - pārsteidzoši, ko režisoram izdevies lugā dabūt iekšā. Nevis otrādi, kā parasti notiek. Lasot to, rodas iespaids, ka aiz teksta nav nekā - ne darbības, ne domu. Tikai nebeidzams vārdu plūdums, kurā dramaturgs vienmērīgi iekodējis nemotivētus agresijas izvirdumus. Spēcīgi, interesanti kā teorētisks fenomens, bet ne aizraujoši, domājot par lugu tai estētiski tuva uzveduma kontekstā.
A.Hermaņa izrāde, kaut faktiski ar nemainītu tekstu, ir lugas pretstats - klusināta, psiholoģiski piesātināta, niansēta. Absolūts režisora teātris. Un «nodeva» vācvalodīgajai telpai strādā fantastiski - ir luga, kurā skatītājs jūtas komfortabli, jo pierasti, un ir A.Hermaņa izrāde - pārsteidzoša, svaiga. Pazīstamais un jaunais vienkopus. Austriešu kritika raksta par krievu teātri uz Vīnes skatuves. Bet būtībā A.Hermaņa izrādē dzimst kas jauns - smalka parafrāze par Staņislavski. Varbūt tā ir jauna teātra attīstības pakāpe. Varbūt tas ir Staņislavskis, kas attīrīts no XX gs. uzslāņojumiem. Katrā ziņā izrādē panāktā reālisma pakāpe ir šokējoša. Ģimene nav naturālistiska izrāde. Tomēr tās reālisms ir reālistiskāks par to, ko Austrumeiropas teātra kontekstā esam pieraduši par tādu dēvēt, liekot uzdot jautājumu, kā (pa jaunam) definēt robežu starp teātri un dzīvi.
Ieraudzīt cilvēku
Ģimenes scenogrāfiju veidojusi Monika Pormale. Uz skatuves uzbūvēta māja - nelielas divstāvu dzīvojamās ēkas modelis šķērsgriezumā dabiskā lielumā. Ārēji absolūti reālistiska telpa, pēc nozīmes - simboliska. Kaut lugā darbība notiek arī ārpus ēkas un tajā piedalās arī ģimenei nepiederīgie, A.Hermanis kontaktu ar ārpasauli no uzmanības loka izslēdzis principiāli. Ir tikai šī noslēgtā pasaule, būtībā - ģimene pati. Kādreiz, iespējams, laimīga, šodien ar bezjēdzīgiem krāmiem kaktos piebāzta būve, kuras deformāciju vairs nevar noslēpt kosmētiski remonti.
Pirmajā būves stāvā iekārtots kabinets, dzīvojamā istaba, ēdamistaba, dibenplānā - virtuve un kāpnes, otrajā stāvā - trīs nelielas guļamistabas. Darbība telpā ir simultāna un notiek reālajā, ne skatuves laikā. Kā dzīvē. Aktieri atrodas dažādās telpās, kurās brīžiem vienlaikus noris darbība. Izrādes laiks nav saspiests teātra vajadzībām, bet rit kā jau daždien laiks - piecpadsmit minūšu pavirša saruna pie televizora, pusstunda pusdiengalda klāšanai, nedaudz vairāk - skandāla pārtrauktai ēdienreizei.
Aktieru ansamblis strādā apbrīnojami. Ceturtā siena starp zāli un skatuvi ir absolūta, darbība - bez jebkādas uzspēles. Bet ne tikai. Arī psiholoģiskais reālisms tomēr paredz vietu zināmai «teatralitātei», tas ir, nozīmes uzsvērumiem, varoņa iekšējās pasaules eksponēšanai, paverot skatītājam dvēseles priekškaru, ļaujot ieraudzīt slēptas izjūtas, domas. Ģimenes ansamblis savus varoņus, šķiet, nespēlē, bet dzīvo. Nojaušams, ka to dzīlēs slēpjas gan sāpes, gan dēmoni, bet tie netiek atklāti. Publika kā vēstījuma uztvērēja no spēles ir it kā izslēgta. Ir tikai partneris, kam uzticēties nedrīkst, jo sazin kā šo uzticību var izmantot.
Līdz ar to izrāde ir noslēpumaina. Ģimenes nozīmi nenes teksts, kas formāli virza sižetu, bet gan atmosfēra un izrādes veidotāju pašu atrastā tēlu darbība - psiholoģiski monologi un dialogi klusējot, impresionistiski, viegli garām palaižami, ja esat pievērsies citam telpas punktam. Arī pietiekami neskaidri, jo aktieri nespēlē darbības nozīmi, bet tikai pašu darbību. Piemēram, tā arī nekļūst skaidrs, vai un kāpēc Violeta pieļauj vīra pašnāvību. Ja viņa pati to zinātu, diez vai teiktu. Bet tikpat iespējams, ka nezina.
Lielākā A.Hermaņa izrādes un T.Letsa lugas atšķirība ir abu darbu emocionālais skanējums. T.Letsa agresijai A.Hermanis pretī liek pat izmisīgu varoņu tiekšanos pēc cilvēciska kontakta. Viņi vēl nav miruši. Tieši otrādi, un tāpēc ir ievainojami. Mīlestības potenciāla starp izrādes varoņiem ir atliku likām, bet pārkāpt pāri savām sāpēm, uzticēties un ieraudzīt otru ne kā funkciju vai piederumu, bet kā dzīvu cilvēku viņiem izrādās neiespējami. Sajūta ir sāpīgāka un bezcerīgāka nekā lugā, kur miruši cilvēki izkliedz vienīgo savas dzīves emocionālo modu - naidu citam pret citu kā traucējošu faktoru. Izrādes varoņu kliedziens ir palīgā sauciens un aizstāvēšanās vienlaikus.
Beigu beigās izrāde ir par nāvi. Par ģimenes nāvi. Par cilvēciskuma nāvi. Jo, aizstāvot sevi, otru nākas aizvien vairāk ievainot. T.Letsa luga sākas un beidzas ar intelektuālu alūziju - Tomasa Stērnsa Eliota apokaliptisko dzeju. Tur mirst Rietumu civilizācija, vienīgajam dzīvajam tēlam - «svešajai», kalponei indiānietei paliekot mājās vienatnē ar prātā beidzot sajukušo Violetu. A.Hermaņa lasījums ir emocionālāks. Viņa izrādes Džonna nav reālistisks tēls. Varbūt viņa ir pašnāvību izdarījušā Beverlija dvēsele, kas, kā rakstījis T.S.Eliots, noraugās uz dzīvajiem - tukšiem cilvēkiem. Varbūt viņa ir nāve, kas ienāk mājā un paliek te pēdējā, mierinot tos, kas mūžīgi palikuši vieni ar savām sāpēm. Katrā ziņā - viņa te ir savējā. Pasaule tiešām beidzas ne ar blīkšķi, bet gan ar šņukstu.