Pēdējo nedēļu laikā medijos uzplaiksnījusī polemika par mūsu valsts pensiju sistēmas iespējām izdzīvot varētu tikt uztverta kā kārtējā politiskā rotaļa ar sērkociņiem, lai pievērstu uzmanību tam, kam vajag, un novērstu uzmanību no kaut kā cita, ja vien šie jautājumi neskartu nopietnus indivīda un valsts attiecību aspektus.
Īss atkārtojums: kā zināms, ap Jāņiem Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētājs Roberts Ķīlis presē izteicās, ka «notiks atteikšanās no pensiju sistēmas, pāriešana uz nabadzības pabalstu... (..) Mana vecuma un jaunākiem cilvēkiem pensiju nebūs».
Interesanti ir sekot varas reakcijai uz šiem apgalvojumiem. 30. jūnijā Valdis Zatlers pavēstīja, ka Ķīlis ir sācis «debates par nopietnu jautājumu» un «demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešama atklāta un izvērsta diskusija». Tātad par to, vai cilvēks, kurš pārdesmit gadu jau ir godīgi maksājis nodokļus un uzticējies šai valstij, vispār saņems savu pensiju, vēl ir «nepieciešama diskusija». Nesaprotami bezzobaina komunikācija, īpaši savas partijas dibināšanas priekšvakarā.
Arī izpildvarai bija vajadzīga vesela nedēļa, lai reaģētu ar labklājības ministres Ilonas Jurševskas paziņojumu, ka «Labklājības ministrija dara visu, lai cilvēki nākotnē pensijas saņemtu», vienlaikus atzīstot riskus, kas saistīti ar sabiedrības novecošanos un emigrāciju. Savukārt premjeram Valdim Dombrovskim bija vajadzīga vēl viena nedēļa, lai pasludinātu, ka jautājums par atteikšanos no pensiju sistēmas «nav apspriežams». Arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris atgādināja, ka Satversme formāli mums garantē pensiju
Varētu paļauties uz Dombrovski un Kūtri un atslābt, ja vien medijos necirkulētu rūgtā statistika: 1,4 nodokļu maksātāji uz vienu pensionāru, turklāt bez īpašām cerībām uz labāku proporciju nākotnē.
Patiesībā jautājums ir vēl smagāks - cik ļoti indivīdam ir vajadzīga šī valsts, ja nav skaidrs, kā tiks pildīta viena no valsts svarīgākajām iekšējām funkcijām - sociālā funkcija. Un ko tādā gadījumā darīt valsts iedzīvotājiem - turpināt maksāt nodokļus vai pārkāpt likumu un pāriet pelēkās ekonomikas zonā, lai ietaupīto naudu uzkrātu privātos fondos? Vai varbūt atmest visam ar roku un pievienoties aizbraucējiem?
Kārtējo reizi jautājums ir par varas komunikāciju ar sabiedrību. Valsts varai bija jāreaģē momentāni, precīzi un asi, dodot skaidras un nepārprotamas atbildes, kāds tad ir konkrētais valdības plāns pensiju sistēmas saglabāšanai un cik Dombrovska pārliecība, ka jautājums par atteikšanos no pensiju sistēmas «nav apspriežams», ir pamatota. Un tad mēs zinātu, ko darīt tālāk.