Kučieris ik pa brīdim norādīja uz kādu skaistu māju, ar tīru, neviltotu prieku stāstot par kaimiņu veiksmēm: kurš uzlicis jaunu jumtu, kurš uzbūvējis siltumnīcu. Satiekot pa ceļam kādu garāmgājēju, zirdziņš pats no sevis piestāja un zīmīgi palūkojās atpakaļ uz saimnieku. «Ķēvīte zina, ja satiek cilvēku, tad ar to jāparunājas,» tādā pašā lēnīgā mierā noteica Evalds. Tā mēs arī darījām, pārmijām kādu vārdu un tad tādā pašā mierā braucām, priecādamies par jaunajiem, sārtajiem čiekuriņiem lapeglē, par bērzu birzītēm un baltajiem mākonīšiem virs Lamašu pludmales.
Braucot pa ātrgaitas šoseju, nevienam pat prātā neienāk apstāties un aprunāties. Tā tagad ir ekskluzīva lieta - gluži kā brauciens zirgu pajūgā. Tāpēc vēl joprojām, par spīti grūtiem laikiem, laukos tiek rīkoti svētki. Jau sesto reizi Rēzeknes rajona Rogovkā tiek svinēta tradicionālā Pēterdiena, pieminot dzejnieku Pēteri Jurciņu, kurš dzimis Rogovkā un mūža mierā apgūlies turpat pie savējiem Desetnīku kapos. Laikam jau tikai Latgalē tā mīl savus dzejniekus, gan dzīvos, gan mirušos. Nav naudas svētkiem? Vai tad mīlestībai vajadzīga liela nauda?
Svētki nozīmē apstāšanos un parunāšanos. Tāpat kā lauku kapusvētkos katrs apstājas pie savējiem, sasveicinās, parunājas. Domās samīļojas ar tiem, kuri tepat vien blakus. Atceras, kā baznīcā dziedājusi Anna, kādi zirgi bijuši Antonam. Paskatās uz mazbērniem, jā, ir vecvecāku vaibsti, kaut vai galvas pagriezienā, kaut vai acu skatienā. Tikai skumdina, ka arī te arvien vairāk uz kapiem parādās mākslīgie ziedi, aizbildinoties, ka tie nenovītīs un nesapūs, tā mākslīgi paildzinot satikšanās brīdi. Bet neko jau nevar mākslīgi paildzināt. Tāpat būtu, ja folkloras ansambļi sāktu dziedāt ar fonogrammu.
Šāda nesteidzīga apstāšanās un parunāšanās pirmsjāņos bija Lielais latgaļu tirgus Ludzas pilskalnā. Vai tad tā tikai pirkšana un pārdošana? Nē, ja gribi tikai pirkt, ej uz lielveikalu. Te ir jāparunājas, jāpasmaida, jāpasmej, ne tikai jānopērk, bet arī par baltu velti jāpaņem līdzi kaut kas netverams, ko par naudu nemaz tā nevar dabūt.
Līgonaktī pēkšņi iezvanījās mobilais telefons. Numurs rādīja Anglijas kodu. «Gribējās parunāties latgaliski, te neviens Jāņus nesvin, rīt atkal jāiet uz darbu fabrikā,» steidza aizbildināties vēlais zvanītājs. Pavirši pazīstams cilvēks, taču - kā nekā - savējais, jo arī grib apstāties un parunāties. Cik tādu nav aizgājis svešumā? Cik mēs jau esam pazaudējuši savējo, nevēloties apstāties un parunāties?
Var jau aizbildināties, tagad jātaupa, kādu laiku svētkus nesvinēsim, taupīsim uz koriem, uz deju ansambļiem, uz dramatiskajiem kolektīviem, taupīsim uz dzimtu satikšanos, uz ģimenes godiem. Bet Balvos vēl joprojām jūlija sākumā sabrauks amatierteātri uz starptautisko teātru festivālu Ķiršu dārzs. Ap kultūras namu sastādītie ķiršu kociņi jau drīz vien riesīs ogas. Neticu, ka Latgalē tiks izcirsti ķiršu dārzi, lai samaksātu parādus, kā Čehova lugā. Drīzāk jau iestādīs jaunus.