Jā, IT nozare tiek uzskatīta par baltu, bez pelēkās naudas aprites, un, salīdzinot ar citām nozarēm, IT joma tiešām tāda ir. Tomēr aizdomas man radušās. Mans viedoklis balstās uz to, ka veicu analīzi par nomaksāto nodokļu daudzumu vidēji uz vienu strādājošo lielajos IT uzņēmumos, kam gada apgrozījums ir virs trim miljoniem latu - dati par uzņēmumu nomaksāto nodokļu daudzumu ir viegli atrodama informācija.
No veiktās analīzes nevar izdarīt kategoriskus secinājumus, bet, ja nomaksāto nodokļu apjoms līdzīga mēroga uzņēmumā ir trīs reizes mazāks nekā manā vadītajā uzņēmumā, tad man rodas neizpratne un aizdomas. Ja nomaksāto nodokļu apjoms būtu par 20-30% mazāks, varētu domāt, nu labi, varbūt ir mazākas algas, varbūt tiek izmantotas legālas nodokļu optimizācijas metodes, varbūt tiek slēgti uzņēmumu līgumi, nevis darba līgumi, vai tiek veidoti mikrouzņēmumi. Lai gan, ja ir liels strādājošo skaits, es neredzu iespēju mikrouzņēmumu veidošanai. Darbinieks tad pateiks: «Labi, ja jūs gribat, lai es strādāju nevis kā darba ņēmējs, bet kā mikrouzņēmuma veidotājs, tad kārtojiet vismaz mana mikrouzņēmuma grāmatvedību.» Ja būs simts mikrouzņēmumu, tad būs jākārto arī simts grāmatvedību.
Turklāt mikrouzņēmumam principā nevajadzētu būt tikai vienam sadarbības partnerim jeb klientam.
Jā, ir šis aspekts un vēl citas nianses, kuru dēļ lielam uzņēmumam cilvēku pieņemšana darbā, noslēdzot ar viņiem darba līgumus, ir izdevīgāka nekā sadarbība ar mikrouzņēmumiem.
Bet es gribu uzsvērt, darbaspēka nodokļi Latvijā noteikti bija jāmazina straujāk un ir jāmazina. Latvijas Darba devēju konfederācija arī par to iestājas, minot arī Gruzijas piemēru, kur darbaspēka nodokļi tika samazināti ļoti radikāli.
Pret plānoto ieceri mazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kā zināms, asi iebilda pašvaldības.
Es saprotu pašvaldības, bet valsts amatpersonas varēja izstrādāt mehānismus, ar kuru palīdzību pašvaldībām kompensēt IIN mazināšanas rezultātā negūto finansējumu. Mana pārliecība ir, ka nedrīkst neturēt solījumus. Ja reiz politiķi bija solījuši mazināt IIN, tad tā arī bija jārīkojas.
Diemžēl mūsu valstī amatpersonām raksturīgi arī tas, ka viss tiek darīts pēdējā brīdī - vasarā pēkšņi atceras, ka jāķeras pie nākamā gada valsts budžeta, un tad lielā steigā tiek plānots, ko var paveikt, ko nevar paveikt. Turklāt diemžēl Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ieraksta vienu virzienu, bet dzīvē tiek īstenots pilnīgi cits. Savulaik es jautāju toreizējam Pārresoru koordinācijas centra (PKC) vadītājam Mārtiņam Krieviņam: «Kurš uzņemas atbildību par Nacionālo attīstības plānu?» Saņēmu atbildi, ka PKC. Kad jautāju, ko tad PKC var darīt, saņēmu atbildi: «Iesim uz Saeimu, runāsim ar deputātiem.» Tas arī viss.
Nevar noliegt, jau demisionējušais premjers Valdis Dombrovskis daudz paveica, lai Latvija pārvarētu krīzi. Tomēr, lai gan Valdis Dombrovskis apgalvo, ka NAP nostādnes ņemtas vērā, veidojot 2014. gada valsts budžetu, es sliecos piekrist Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājam Jānim Endziņam, ka nebūs mums nekāda strauja ekonomiskā izrāviena.
Jums ir četrdesmit gadu ilga pieredze ar informācijas tehnoloģijām saistītā jomā. Kas patlaban nodrošina šīs nozares izaugsmi?
Lielākais sasniegums ir nemitīgi augošais eksporta apjoms. Tas attiecas uz visu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozari, datus tieši par IT nozares eksportu atsevišķi neuzskaita. Piemēram, IKT pakalpojumu eksports 2013. gada 2. ceturksnī veidoja 8% no visa Latvijas pakalpojumu eksporta apjoma, turklāt bija audzis, salīdzinot ar pērnā gada 1. ceturksni. Man arī prieks, ka rodas daudz jaunu uzņēmumu, kuri strādā starptautiskā līmenī.
Runājot par atklājumiem IT jomā, es uzskatu, ka pēdējais ļoti revolucionārais atklājums bija internets. Tagad rodas daudz dažādu mobilo ierīču, bet to nevar salīdzināt ar interneta parādīšanos, jo tieši internets izmainījis mūsu dzīvesveidu.
Savukārt patiešām nopietna problēma IT nozarē ir profesionālu speciālistu trūkums. Mēs cenšamies piesaistīt darbiniekus ne tikai no Rīgas, bet arī no citām Latvijas pilsētām, tāpēc esam atvēruši savu struktūrvienību Liepājā, atvērām arī biroju Jelgavā. Attālinātu darbu, respektīvi, darbinieku strādāšanu nevis birojā, bet, piemēram, mājās, es neatbalstu, jo nekas nevar aizstāt savstarpējo komunikāciju kolektīvā un vienotas komandas izjūtu, ko var iegūt tikai klātienē, kopīgi strādājot birojā. Strādājot attālināti, darbinieks atsvešinās un neizbēgami krīt darba kvalitāte, turklāt samazinās arī paša darbinieka profesionālā kompetence. Strādāšana tieši birojā ir būtiska arī tāpēc, lai cilvēki nezaudētu realitātes izjūtu, respektīvi, jāapzinās, ka IT jomā, tāpat kā ļoti daudzās nozarēs, neviens darbinieks vienatnē neko daudz nevar sasniegt, veiksmes atslēga ir sadarbība.
Zināms arī, ka IT nozares uzņēmumi asi konkurē cīņā par jauniem darbiniekiem.
Jā, konkurē un cīnās ļoti mērķtiecīgi. Darba devēji piesaista jau 2. kursa IT studentus. Man kā uzņēmuma vadītājam jāapzinās, ja nepiesaistīšu topošos IT speciālistus jau no 2. vai vēlākais 3. kursa, tad piesaistīs kāds cits uzņēmums.
Daudzi IT nozares uzņēmēji Dienai apgalvojuši - augstskolas pietiekamā skaitā nesagatavo jaunus speciālistus. Piekrītat?
Jā, noteikti. Es būtu priecīgs, ja augstskolu absolventu skaits IT nozarē pieaugtu vismaz par 20-30%. Ķīnā vienā provincē gadā sagatavo daudzus desmitus tūkstošus IT speciālistu. Visā Latvijā IT nozarē katru gadu studijas beidz ap 1000 jauniešiem, bet augstskolās IT studiju programmās iestājas divreiz vairāk. Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka mēs, IT uzņēmumu pārstāvji, esam aiznesuši līdz jauniešiem informāciju, ka šajā nozarē iespējams viegli dabūt darbu, turklāt darbs ir samērā labi atalgots. Bet, otrkārt, jāatzīst, diemžēl neesam spējuši izskaidrot jauniešiem, ka IT speciālista profesijas izvēlei jābūt apzinātai, nevis gadījuma rakstura izvēlei.
Kā stāsta Latvijas Universitātes mācībspēki, studējot 1. kursā, IT studenti izrāda izbrīnu par to, ko viņiem māca, un jautā, kāpēc viņiem nemāca sērfot internetā. Liekas komiski, diemžēl tā ir. Tāpēc mēs savā uzņēmumā esam nonākuši pie secinājuma, ka jāsāk runāt jau ar vidusskolēniem. Es pats savulaik esmu Rīgā beidzis 1. ģimnāziju, toreizējo 1. vidusskolu, un ar to es ļoti lepojos, jo tieši šī mācību iestāde man ir devusi visvairāk, respektīvi, tas radošums, ko prata iedot skolotāji, bija fantastisks - tagad es ar savu dzīves pieredzi to varu novērtēt.
Patlaban ļoti svarīgs ir jautājums par skolas vecuma jauniešiem pieejamu, profesionālu karjeras konsultantu. Tas neattiecas tikai uz IT jomu, bet uz situāciju kopumā, lai jaunieši spētu izdarīt apzinātu, pareizu studiju virziena izvēli. Diemžēl valsts karjeras konsultantus nefinansē. Principā šī funkcija - nodrošināt karjeras konsultantus - nodota pašvaldībām, bet vairumā gadījumu nopietna konsultēšana nenotiek, tikai formāla.
Gan uzņēmēji, gan arī kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis tieši augstskolām pārmeta atrautību no reālās darba tirgus situācijas. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc IT speciālistu trūks?
LTRK padomē un arī citās uzņēmēju apspriedēs bieži dzirdu pārmetumus izglītības sistēmai, ka netiek sagatavoti tādi speciālisti, kādus uzņēmumam vajag. Bet es tad saku: «Mīļie draugi, neviena augstskola nesagatavos jums darbiniekus, kuri jau pirmajā darba dienā būtu gatavi konkrētu uzdevumu izpildei. Augstskolai ir cita misija - jāiemāca domāt, saskatīt savstarpējās sakarības, strādāt ar literatūru, apkopot un analizēt informāciju.»
IT nozare attīstās ļoti strauji. Augstskolas tiek līdzi?
Protams, ir jāatzīst, ka augstākā izglītība Latvijā ir tālu no ideāla. Es būtu priecīgs, ja augstskolās pasniedzēju paaudžu maiņa būtu dinamiskāka. Pats kādreiz esmu lasījis lekcijas un zinu, ka ir vieglāk katru gadu studentiem stāstīt vienu un to pašu. Ietvert lekciju saturā aktualitātes, tas prasa laika ieguldījumu, arī sistemātisku sekošanu visām aktualitātēm. Turklāt Latvijā ierasts, ka augstskolu administrācija vairāk rūpējas par to, lai darbs būtu arī mācībspēkiem ar sirmām galvām, mazāk par jaunu mācībspēku piesaisti. Izglītības saturs atpaliek no reālās dzīves, un tā nenoliedzami ir problēma.
Kā to risināt?
Jāmaina attieksme. Izglītības joma pēc savas būtības ir konservatīva vide, tajā cilvēkiem ir bailes no pārmaiņām un skeptiska attieksme pret reformām.
Nākamajam izglītības un zinātnes ministram jūs novēlētu būt sistemātiskam reformatoram?
Jā, plānveidīgam un sistemātiskam reformatoram - vispirms izplānot reformas vidējā termiņā, tad izklāstīt savu nostāju nozarei un pēc tam ļoti sistemātiski reformas īstenot.
Jūsu vadītajam uzņēmumam ne mazums reformu nācās ieviest, lai pārvarētu ekonomiskās krīzes radītās grūtības. Kādus secinājumus nācies izdarīt?
Pirmkārt, jārunā par uzņēmuma vadības stila maiņu, otrkārt, - par naudas apriti. Es esmu demokrātiskā vadības stila piekritējs, bet krīzes laikā visu varu un atbildību koncentrēju savās rokās, jo tā varēja nodrošināt ātrāku lēmumu pieņemšanu un izpildi. Es pirmo nopietno darba pieredzi guvu jau augstskolas 2. kursā toreizējā radiorūpnīcā, vēlāk esmu strādājis arī Rīgas elektrotīklos, tur man vajadzēja komunicēt ar strādniekiem, kuri mīnus 20 grādu salā dodas labot elektrotīklus. Strādnieku vidē bija vajadzīgs citāds vadības stils nekā tagad, vadot IT uzņēmumu, kurā ir ap 20 zinātņu doktoru, daudz zinātņu maģistru un man kā vadītājam ilgi jānodarbojas ar pārliecināšanu par dažādu lēmumu pareizību, jo diskusija vispār ir viena no intelektuāļu vides iezīmēm. Tāpēc tagad, kad krīze pārvarēta, demokrātija uzņēmumā pamazām atjaunojas.
Otrs moments, kas palīdzēja tikt pāri krīzei, bija tas, ka palielinājām mūsu tiešo klientu portfeli - skaitu projektiem, kuros vienošanās ar gala klientu ir mums pašiem, nevis mātes uzņēmumam. Savulaik mātes kompānija bija noteikusi ierobežojumus, ka mēs tieši varam sadarboties tikai ar klientiem Baltijas valstīs, Eiropā bija vēsturiskie klienti, bet krīzes laikā kļuva skaidrs, ka pašiem jāiet tirgū, jāpalielina tiešo līgumu skaits kopējā portfelī.
Lai nebūtu ilgi jāgaida nopelnītā nauda?
Jā. Turklāt bija tāds risks, ka naudas maz, mātes uzņēmuma līmenī notiek dalīšana, un visiem nepietiek, respektīvi, bez problēmām neiztikt. Mums pašiem savus klientus izdevās piesaistīt visai veiksmīgi. Lai arī bijis viens gads, kurā bija zaudējumi, bet jau nākamajā gadā spējām strādāt ar peļņu. Zaudējumu rašanos ietekmēja arī tas, ka visai korporācijai nācās zaudēt liela mēroga pasūtītāju, kura projektā strādāja 200 cilvēku, no kuriem gandrīz puse strādāja tieši Latvijā un tas bija spēcīgs trieciens.
Krīzes laikā gūtā pieredze arī liecina, kad uzņēmumam labi iet, tas aizvien palielina un palielina darbinieku skaitu, administratīvā atbalsta personālu, un tieši šo administratīvā atbalsta personālu var samazināt, nejūtot būtisku ietekmi uz ražošanu.
Runājat par personālu, kas tieši nepiedalās uzņēmuma produktu ražošanā?
Jā, tieši tā. Administratīvā atbalsta personāls, protams, ir vajadzīgs, tas dara savu darbu, bet bijām spiesti pārskatīt tieši šī segmenta darbinieku skaitu, un, ja treknajos gados tā izmaksas uzņērmuma budžetā bija 17%, tad tagad 10-11%.
Patlaban liela uzņēmuma vadītājam nevar nejautāt - eiro ieviešana uzņēmuma darbu ietekmēja?
Minimāli. Grāmatvedības sistēma mums jau labu laiku bija pielāgota eiro. Skaidras naudas norēķinu faktiski nav, līdz ar to nebija vajadzīgi lieli laika un finanšu resursi, lai pielāgotos maksājumiem eiro. Es uzskatu, ka eiro ieviešanai Latvija piekrita, jau iestājoties Eiropas Savienībā, un eiro ieviešanu valstiskā mērogā akceptēja jau tad, kad lats tika piesaistīts eiro.
Ja runā par ieguvumiem no eiro ieviešanas, tad tagad daudzos uzņēmumos būs mazāk valūtas konvertāciju. Investīcijas Latvijā ienāks, investoriem būs lielāka drošības izjūta tāpēc, ka mūsu valsts pievienojusies eirozonai, bet nedomāju, ka tikai un vienīgi eiro ieviešanas ietekmē gaidāms radikāls investīciju kāpums.