«Mēs sabiedrībā piespiedu ārstēšanu saprotam, ņemot vērā padomju laika pieeju, kad atkarīgo ieslodzīja telpā, špricēja, detoksicēja un visādi «mocīja», lai viņš beigās iziet ārā tīrs,» saka J. Bekmanis. Viņš norāda, ka Tieslietu ministrija (TM) izstrādā vispārēju koncepciju, kā pastiprināt sabiedrības drošību pret bīstamiem cilvēkiem, tāpēc vēl nav iespējams konkrēti pateikt, kā izpaudīsies jaunā piespiedu ārstēšana, taču šim stereotipam tā noteikti neatbildīšot. Teorētiski tā varētu būt, piemēram, ja narkomāns pats iestājas stacionārā, lai ārstētos, bet ar laiku pārdomā un aiziet, tad atbildīgie dienesti, piemēram, policija, varētu mēģināt panākt, lai viņš turpina ārstēšanos, prātoja J. Bekmanis. Par koncepcijas izstrādi atbildīgie TM ierēdņi pagaidām gan neko nevarēja konkretizēt. Saskaņā ar pamatnostādnēm koncepciju plānots ieviest līdz 2017. gadam.
Narkoloģe Tatjana Justa, kura ar narkomāniem strādā jau kopš 1986. gada, uzsvēra, ka padomju laika piespiedu ārstēšanas metodes tiešām bijušas necilvēcīgas un tās atjaunot nebūtu pieņemami. Viņa piebilda, ka patlaban naudas ārstniecībai nepietiek jau tiem narkomāniem, kuri paši to labprāt gribētu. Ja valsts neapmaksā dalību, piemēram, Minesotas programmā, kas izmaksā vairākus simtus latu, narkomāns, kurš zog, lai finansētu savu atkarību, par ārstēšanos samaksāt nevarēs, viņa norādīja. Nepilngadīgo narkomānu rehabilitācijas komūnas Saulrīti vadītāja Dienai sūkstījās, ka pašreiz viņas vadītā komūna neizprotamu iemeslu dēļ stāvot pustukša.