Elpojiet dziļi!
1. Piemēram, visnotaļ apjukuši pagājušajā nedēļā izskatījās Nacionālās apvienības (NA) pārstāvji, kuri, šķiet, paši neapzinājās, cik tas dīvaini izskatās: no vienas puses, NA izplata aicinājumu t. s. latviešu partijām ciešāk sadarboties gaidāmo vēlēšanu kontekstā, bet, no otras puses, aktīvi bombardē šīs partijas ar prasībām, pārmetumiem utt. Arī apvienības paziņojums, ka tā nesteigsies ar kandidatūras meklēšanu kultūras ministra postenim, šķiet savāds, jo tā neizturas pret nozari, kuru paši nacionāļi nebeidz deklarēt kā savu prioritāti. Jo vairāk tāpēc, ka kultūras ministra pienākumu izpildītājs tieslietu ministrs gan ir valdībā deleģēts no NA puses, tomēr pieder pie organizācijas Demokrātiskie patrioti, kas šomēnes paziņojusi par nodomu veidot pašai savu partiju.
NA pamanījās pati sevi iedzīt apburtajā lokā - tā nenogurusi deklarēja, ka tās turpmākā līdzdalība valdībā būs atkarīga no tā, vai nākamā gada budžetā tiks respektētas apvienības prasības, šķiet, piemirstot, ka tikpat labi var argumentēt, ka nav jēgas piekāpties partijai, kura nevēlas skaidri pateikt savus nodomus.
Radās iespaids, ka NA vienlaicīgi cenšas nepateikt ko lieku un - tieši pretēji - dažos gadījumos sasteidz savu reakciju. Klasisks piemērs - vārdu kaujas ar labklājības ministri. It kā var saprast: NA demogrāfiju uzskata par «savu» tēmu, tāpēc vēlas tajā spēlēt pirmo vijoli. Var arī saprast domu, ka nostāties pret pensionāru izsvilpto Viņķeli varētu izskatīties labi. Tomēr rezultātā lielai publikas daļai radās iespaids, ka visas šīs plosīšanās pamatā ir kaut kādas personiskas antipātijas (jo kaut ko jēdzīgu aizstāv gan Parādnieks, gan Viņķele). Plus Viņķeles pusē publiski nostājās nevalstiskās organizācijas, piemēram, Māmiņu klubs, kuras NA, tēlaini izsakoties, dažas stundas iepriekš bija piesaukusi kā savus sabiedrotos.
Tik grumbuļainas komunikācijas iemesls varētu būt tas, ka, lai gan NA tradicionāli uztver kā viendabīgu dažu jautājumu partiju, patiesībā tā ir, ja tā drīkst teikt, normāla politiska organizācija, kurā ir karstgalvji, cilvēki, kuri viegli apvainojas, reālpolitiķi utt. Un partijas līderiem vismaz teorētiski jāspēj šie dažādie temperamenti un intereses salāgot. Ja tas notiek stresainā situācijā, padodas ne visai labi.
Politikas specifika ir tā, ka viens izteiciens - varbūt neveiksmīgs, varbūt izrauts no konteksta - noved pie komentāru prasīšanas citiem politiskā teātra dalībniekiem. Šie komentāri noved pie nākamajiem - šoreiz no komentēto politiķu puses -, un sākas kustība pa apli, ko svarīgi kaut kādā brīdī tomēr pārraut. Lai gan nesenās pašvaldību vēlēšanas Rīgā mudināja domāt, ka Vienotība sāk bradāt pa NA tradicionālo atbalstītāju loku, šobrīd nekas neliecina, ka līdzīgi varētu notikt Saeimas vēlēšanās. Līdz ar to NA nevajadzētu justies apdraudētai, apvienība var uzvesties pašpaļāvīgāk labā nozīmē un attiecīgi arī mierīgāk.
Nejūt robežas starp partiju un valsti
2. Tiesa, ar dīvainībām priecēja arī NA galvenais sparinga partneris - politiskajos tesiņos it kā taču rūdītākā Vienotība. Piemēram, publika varēja izbaudīt publisku strīdu starp finanšu ministru un partijas kodolu jautājumā par Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja kandidatūru. Privāti aprunājoties, radās iespaids, ka patiesībā lielu iebildumu pret Vilka virzīto Pētersones kandidatūru nav - ir subjektīvas bažas, ka viņa turpinās līniju «VID - represīva iestāde», ir subjektīvs viedoklis, ka citas VID vadošās amatpersonas, piemēram, Finanšu policijas vadītājs Čerņeckis, varbūt ir ar lielāku dūšu cīņā pret «shēmotājiem». Un, ja nu Vilkam tas ir tik principiāli svarīgi, tad, kā saka, nav jau problēma to Pētersoni virzīt... Citiem vārdiem sakot, pēc tam kad prese un t. s. Vecrīgas publika Vilka «konfliktu» ar partiju ir izlocījusi krustu šķērsu, savirpinot versiju versijas, izrādās (visticamāk), ka nekāda konflikta tā īsti nemaz nav.
Tikpat spilgti šī nespēja paskatīties uz savām darbībām no malas izpaudās ēverģēlībās par un ap Latvijas kandidātu Eiropas Komisijas komisāra postenim (zināmā mērā tas attiecas arī uz pirmajiem «numuriem» kandidātu listē uz Eiropas Parlamentu). No Vienotības iekšējās loģikas viss ir saprotami: mums, tā teikt, te ir vairāki ļoti ambiciozi vadoši biedri, kuru aizvainojums var pilnīgi lieki vēlēšanu priekšvakarā ļodzīt partiju; attiecīgi mēs nu mēģinām šīs personības kaut kā apčubināt. Labi, bet, atvainojiet, kāda daļa pārējām partijām par to, lai premjera partiju neplosītu daži sakāpināti ego? Varbūt kādam Vienotībā liekas, ka premjera partija ir stabilitātes garants vai racionālākais politiskais spēks, attiecīgi visas valsts interesēs ir, lai šī partija nešķeļas un auglīgi strādā. Labi, tomēr ir visnotaļ tuvredzīgi nepieļaut domu, ka citiem šī iedoma par savu īpašo vietu var likties kaitinoša.
Ja ņem vērā, ka uz parlamentu nekandidēs vairāki redzami Vienotības pārstāvji (finanšu ministrs, ļoti iespējams, arī labklājības ministre, Saeimas deputāte Čepāne u. c.), premjera partijai pēdējais laiks domāt par jauniem spēkiem (testēt, palīdzēt iegūt atpazīstamību), nevis tērēt laiku vecbiedru iekšējiem manevriem.
Opozīcija iesildās
3. Lieki pierādīt, ka šīs un citas valdošās koalīcijas neveiksmes ir kā medusmaize opozīcijai - parlamentā jau pārstāvētajai un uz varas pārdali vēl tikai pretendējošajai (Repšes vadītā biedrība). Jautājums, cik prasmīgi opozīcija situāciju izmanto, ir visnotaļ būtisks. Viena lieta, ka «malā stāvošā padomi» briedina labus reitingus, cita - vai opozīcija spēj piedāvāt jēdzīgu alternatīvu, ne tikai kritiku.
Runājot par opozīciju Saeimā - ZZS un SC -, ilustrācijai var izmantot opozīcijas rosinātās debates Saeimā 19. septembrī par veselības aprūpes nozari. Opozīcija bija labi sagatavojusies - tā ne tikai tradicionāli norādīja uz naudas trūkumu, bet jau piedāvāja risinājumus, proti, norādīja, ka ministres Circenes izcīnīto papildu finansējumu varētu sadalīt citādi. Saturiski tas jau ir solis uz priekšu.
Cita lieta, ka opozīcija, šķiet, neņem vērā, cik atšķirīgas intereses ir it kā vienā nozarē - slimnīcas (arī tās dalās grupējumos) velk deķi uz savu pusi, ģimenes ārsti - uz savu utt. Līdz ar to «kodieni» neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai par šī nozares atzara it kā labāko stāvokli bija nevietā. Līdzīgi var vērtēt opozīcijas priekšlikumus par bezdarba mazināšanu jauniešu vidē. Problēmas uzstādījums ir pareizs - kaut atgādinājums, ka jaunieši objektīvi visvieglāk dodas darba meklējumos uz ārzemēm ar visām no tā izrietošām sekām Latvijai. Tomēr vai problēma nebūtu risināma, uzlabojot izglītības sistēmu - padarot tās «produktu» atbilstošāku tirgus pieprasījumam utt.? SC piedāvājums - stimulēt jauniešu nodarbinātību ar nodokļu atlaidēm - nav nepareizs, bet, ja jaunieša kvalifikācija, motivācija ir nepietiekama, ar atlaidēm vien būs par maz.
Citiem vārdiem sakot, ja salīdzina ar citām valstīm, mūsu parlamentārā opozīcija darbojas pietiekami konstruktīvi, tomēr būtu vēlams, lai tā procesus vairāk skatītu kopsakarībās, nevis formulējot piedāvājumus, pat gana interesantus, atsevišķu problēmu risināšanai.
Savukārt biedrība (un topošā partija) Latvijas attīstībai pagājušajā nedēļā piedāvāja plaši izreklamēto forumu ar ārvalstu ekspertu piedalīšanos. Šķiet, tas bijis gana veiksmīgs, tomēr biedrībai nopietni jādomā par savu tālāko piedāvājumu. Proti, vīzijas, mērķu noteikšana, protams, ir laba lieta, tomēr ar to nepietiek - ja biedrība (partija) vēlas pārliecināt sabiedrību, ka tā spēj darīt arī «melno darbu» politikā, tai vairāk jārunā par konkrētām problēmām Latvijā šobrīd un nākamgad. Optimālais variants būtu nosacīts «ēnu kabinets», kas kvalitatīvi komentētu to, kas samilzis, - vai tā būtu enerģētikas, medicīnas vai kāda cita nozare. Jo ilgāk biedrība turpinās atdarināt VVF un nodarboties ar kolektīvo psihoterapiju («Mēs varam! Mēs ticam!»), jo ilgāk publikai daudz interesantāka tēma būs privātpersonas Repšes plusi un mīnusi.