Zeļ mieži, kvieši un rapši
«Gribas šogad labu ražu, jo novembrī apritēs 80 gadu, lai kaunā nepalieku,» braši saka R. Circenis, braucot mašīnā un izrādot lielo saimniecību. Lai aplūkotu saimnieka laukus, ejot kājām, tas prasītu krietnu laiku, jo kopējā lauksaimniecības zeme ir 1203 ha un mežs - pāri par 100 hektāriem. Zied un zeļ mieži, kvieši un rapši. R. Circeņa kungs ik pa brīdim komentē, cik tonnu no hektāra viņš plāno iegūt no konkrētā lauka. Piemēram, kvieši līdz astoņām tonnām no hektāra, bet tas esot daudzu gadu ieguldījuma rezultāts - veikta meliorācija, kaļķots un barots.
Uz kāda lauka miežu asni kļuvuši dzeltenīgi, sākot jau apstrādāt ar fungicīdiem. «Ja augs nomākts ar slimību, tam vajag zāles, tāpat kā cilvēks, ja slims, tad iet pie daktera,» viņš gādīgi paskaidro, un viņa pārliecība ir, ka bez augu aizsardzības līdzekļiem un papildu minerālmēslojuma saimniekošana nav iespējama. Viņš skaidro, ka viss, protams, jādara mēreni, ar kontroli, tāpat kā zāles - noteiktos laikos un devās.
Viņa neapgāžama pārliecība ir, ka nākotnē laukos paliks tikai uzņēmēji, kam palīdz modernā tehnoloģija. «Mani jau lamāja 90. gadu sākumā, kad teicu, ka nākotni laukos redzu modernu, pamatā tā būs lielražošana.» Rihards Circenis ar savu vērienīgumu ir uzskatāms piemērs. Šobrīd palīgos vien aicinājis agronomu, divas grāmatvedes un 12 vīru, kas strādā uz lauka ar tehniku.
Kad pie viņa viesojies Gunārs Meierovics, tad viņš, skatoties uz saimnieka īpašuma plašumiem, iesaucies: «Circeņa kungs, jums jau tie lauki tā kā Aiovā ASV!»
Vadījis kolhozus
R. Circeņa apķērīgo un aso prātu novērtējuši jau augstskolā, jo 1956. gadā Lauksaimniecības akadēmiju beidzis ar tā saukto sarkano diplomu. Pēc beigšanas sācis strādāt vadošos amatos - Talsu rajona kolhozā Kurzeme par priekšsēdētāju. Tomēr vēlējies vēl mācīties, iestājies aspirantūrā, bet partija un valdība tolaik sūtījusi gan par direktoru Lielplatonē, kur bijusi lopkopības izmēģinājumu stacija un pirmā agroķīmiskā laboratorija, gan par visām varītēm aicinājuši administratīvajā darbā uz Lauksaimniecības ministriju. Kategoriski atteicies, bet tomēr nācies piekāpties, kad pavēlēts vadīt paraugsaimniecību Salaspilī.
Disertāciju aizstāvējis neklātienē. Kā ekonomikas zinātņu doktors Latvijas Universitātē dažādu specialitāšu studentiem ilgus gadus lasījis lekcijas par agrāro ekonomiku un organizāciju.
Starp viņa studentiem ir bijis gan Roberts Zīle, gan Guntars Krasts, arī Inguna Sudraba.
R. Circenis atceras, ka 1987. gadā Gorbačova perestroikas laikā savu doktora darbu Latvijā izstrādājis kāds īru izcelsmes amerikānis Džeimss Voterfīlds. Bijis viņam jāpalīdz, bet arī pašam tā bijusi laba skola un pieredze.
Reiz jautājis: «Džeimss, kāda velna pēc tev visu to vajag?» Atbildējis gan par ģeopolitiku, gan to, ka pēc trim gadiem padomju impērija sabruks. «Viņš bija precīzi izsecinājis. Tā, lūk, ir tā lielā zinātne, lai ekonomikā izsvērtu visus virzienus, paredzētu, kas notiks,» stāsta R. Circenis.
Zeme kā svētvieta
R. Circenis atceras arī amerikāņa kolēģa atziņu: «Visu laiku nevar dot zivis, vajag mācīt makšķerēt!» Šķiet, paša ģimenē tas izdevies, jo dēls Valdis pašreiz vada uzņēmumu Roga - Agro, kur maizes ceptuvē strādā ap 50 cilvēku. Ilgus gadus Valdis bijis Latvijas Maiznieku biedrības prezidents.
Pirms trim gadiem nomirusi Riharda Circeņa dzīvesbiedre Inta, kura Salaspilī sovhozā un vēlāk maizes ceptuvē strādājusi par galveno ekonomisti. Trikātas un Plāņu pagastā atgūtas viņas senču zemes, tādēļ kļuvuši par īstiem zemniekiem. 1990. gadā sākuši ar 315 hektāriem, vēlāk zeme pirkta un nomāta klāt.
Kad pārcēlušies uz šejieni, sagaidījuši aizauguši lauki, sabrukušas mājas, šķūņi un klētis. Šobrīd grūti tam noticēt.
Circeņu dzimtas īpašumā tagad ir arī svētvieta, kuru zemes saimnieks izcēlis no nebūtības. Nocirtis pāraugušo koku biezokni un atbrīvojis Atpiļu upurozolu, kura stumbra apkārtmērs ir aptuveni astoņi metri un kurš ierindojas starp 100 Latvijas dižākajiem kokiem. Goda vietā ir arī lielais kulta akmens. Izveidojis kalniņu, kur pulcēties visiem senajiem dieviem.
Saimnieka viesmīlību izjutuši daudzi, regulāri ciemos braucot bijušie kolēģi, dievturi, politiķi un lauksaimnieki. Arī paša mazbērni - dvīņi Rihards un Loreta līdzi vedot skolas biedrus un viņu vecākus.
Kad Diena jautā, ko vectēvs vēlētos, lai mazbērni dzīvē saprot, bez vilcināšanās skan atbilde: «Lai viņiem būtu tuva dzimtā zeme. Ja mīlēs Latviju, tad darīs darbu, kā nākas, ja mīlēs tikai naudu, tad nekas neies krastā.»