Viss savs pašu rokām
Gunta (41) ir alūksniete, bet Andris (43) no Smiltenes uz veikalu vedis pienu. Uz viņa auto furgona bijusi uzzīmēta govs ar puķi mutē, kā grāmatiņā par sunīti Pifu. Nevarējusi Andri neievērot - saskatījušies, apprecējušies. Kad Maijai bijuši četri, Rutai divi ar pusi gadu un Jānītim gadiņš, Alūksnes dzīvoklī kopā ar māsas ģimeni kļuvis par šauru. Atsaukušies sludinājumam, ka tiek pārdota māja Gaujas malā. Iepaticies šis Dieva radītais stūrītis, sapratuši, ka savu dzīvi varētu iekārtot tieši šeit. «Nebija ne televizora, ne ledusskapja, no rīta līdz vakaram strādājām. Vēl tagad mērķi, ko un kā vajadzētu, nav beigušies, tādēļ jāturpina darboties,» atklāj Andris un piebilst, ka citu iespēju nav.
Šobrīd Virešu pagastā Līves ciemā palikušas dažas mājas, bet visas kā no Brīvdabas muzeja - ar pietāti saglabātas seno XIX gadsimta koka būvju raksturīgie elementi. Andris sācis ar ēku cauro šīfera jumtu nomaiņu pret skaidu jumtiem. Plaša un interesanta ir pati guļbūves māja, bet saimniece saka, ka tā vēl top, tāpat kā Rīga. Andris vēl iecerējis atjaunot klētiņu senlatviešu garā, lai tur varētu pārlaist arī naktis. Pērn Jāņos sasējis pirtsslotiņas, jo pirtiņa jau kalpo labi.
Mazākie bērni - deviņgadīgā Līga un trīsgadīgais Kārlītis - vedina apskatīt siltumnīcā gurķus, tur aug arī tomāti un paprika. Gunta un viņas mamma pašas audzējot visus stādus, no sēkliņām arī puķes. Mīļās puķes esot tās vienkāršās - kreses un kliņģerītes. Māju vārds ir Ceriņi, cenšoties arī tos ieaudzēt, lai gan klimats un zeme te esot kaprīzi. Nepavisam nevar ieaudzēt augļu kokus, tie nosalst. Toties vasarās izdodas interesantas ziedu kompozīcijas un košumaugu dobes.
Par govīm un mašīnām
«Aiziesim pie spalvaiņiem,» noslēpumaini nosaka mazais Kārlēns. Kad ieraugām neparasto Skotijas gaļas šķirnes liellopu ģimeni, tad saprotam, kas ir spalvaiņi. Bullim Earlam zem biezajām krēpēm acis nav redzamas, bet tās labi aizsargā no uzmācīgajām mušām un odiem. Kad piedzimis mazais Everests, izskatījies pēc čau-čau sunīša.
«Pavisam mums ir 90 galvas,» par ganāmpulka skaitu informē saimniece. Gandrīz par katru gotiņu ir savs stāsts, tām ir dažādi raksturi un ieradumi. Vecākā un lielākā govs Dome ēdot tikai rupjmaizi, cita vēlas burkānus, viena ir ar lielām ausīm un dikti rijīga, to iesaukuši par Lutausi, vēl kādu izglābuši no sliktiem cilvēkiem. «Smejamies, ka lopiņi ir mūsu hobijs, kas kļuvis par ļoti lielu vaļasprieku, kurš aizņem daudz laika, bet ar to varam arī nopelnīt,» skaidro Ceriņu saimnieks.
2000. gadā A. Gavars nodibinājis SIA Andruks, lai nodarbotos ar auto tirdzniecību un servisu. Darba apjoms šobrīd samazinājies, bet jo-projām trīs vietējiem var dot darbu. Andris nav apmierināts ar nepastāvīgajiem valsts likumiem un noteikumiem. Daudzu auto tirdzniecības biznesu savā laikā nogremdējis ieviestais lielais akcīzes nodoklis, kas pēc gada atzīts par kļūdu. «Mūsu valstī trūkst stabilitātes, tas ir vislielākais ienaidnieks,» saka Andris.
Prasme radīt īstu noskaņu
Toties droši viņi var justies savās mājās, kur mājīgumu rada arī Guntas radītā dārza ainava. Ne velti viņa Ceriņos uzņēmusi Latvijas puķu draugu saieta 800 dalībniekus, kas pērn viesojās Apē. Andris izdomājis viesiem oriģinālu pēdu masāžu - smilšu kastītēs sabēruši akmentiņus un čiekurus, lai pastaigā. Viņa prāts allaž nesoties izdomāt ko jaunu un interesantu, lai arī darbs dzen darbu.
Vasaras saulgriežos Gavariem ir savas tradīcijas. Vecos Jāņu vainagus nededzina, bet aizpludina pa Gauju. Ziedu vainadziņus uzpinot arī dažām gotiņām. Ceriņu saimniece atceras, kā vienos Jāņos sieru sējusi trīs reizes. No pirmā mēģinājuma sanākusi vien maza saujiņa. Tad bērni uzrīkojuši koncertu un mammu apdziedājuši, kā Jāņa māte sieru sēja. Viņa parasti līgotājus aicinot uz dziesmu dueli, rotaļās iešanu.
Andris ļoti atgādina TV reklāmā redzēto piena puisi, kurš, apraugot gotiņas, dāvā tām ziedu pušķi, sacīdams: «Sveikas, mans meitenes!» To esot pamanījuši arī citi, bet kaimiņu bērni, viņu redzēdami, savējiem vēstot: atnācis govju opis. «Tas ir mīļi, mums patīk,» smaidot atzīstas Andris un Gunta.