Afrikāņiem šī bija pēdējā pārbaude pirms pasaules čempionāta, un viņi ļoti gribēja uzvarēt ar lielu rezultāta starpību. Tāpēc interneta forumos lasāmie pārmetumi par blāvo spēli ir nevietā. Nospēlēts tika vairāk nekā atzīstami, un arī sasniegtais rezultāts ir labāks, nekā objektīvi varēja cerēt. Ganas izlase šobrīd atrodas gandrīz vai formas virsotnē, savukārt mums virkne spēlētāju ir teju izrauti no atvaļinājuma un bez spēļu prakses. Iesaistīšanās atklātā, uzbrūkošā futbolā būtu pielīdzināma pašnāvībai, un šādā situācijā uz ko tādu neparakstītos neviens kaut cik pieredzējis treneris.
Savu iespēju noteikti izmantoja tādi rezervisti kā Pāvels Mihadjuks un Maksims Rafaļskis, sakarīgi nospēlēja Kristaps Grebis, neslikti debitēja Artūrs Karašausks. Tas nav maz un pierāda, ka Latvijas futbola rezerves nemaz nav tik sliktas, kā dažkārt pieņemts uzskatīt. Vienlaikus miegains un brīžiem pat spēlē neieinteresēts laukuma vidusdaļā izskatījās Juris Laizāns. Kādēļ tā, grūti spriest, tomēr tā vien šķiet, ka izlasē vairāk nekā 100 spēles aizvadījušajam futbolistam atrast sevī jaunas emocijas kļūst arvien grūtāk. Vilties lika arī Artjoms Rudņevs, un tā arī nekļūst skaidrs, kā viņam sezonas laikā izdevies iesist 16 vārtus Ungārijā (pēc mača Rudņevs kategoriski atteicās runāt ar Latvijas žurnālistiem). Gribas cerēt, ka šī bija tikai viena neveiksmīga spēle un Rudņevs patiešām spēj daudz vairāk. Šķiet, tam tic arī Aleksandrs Starkovs, kurš sola uzbrucējam dot vēl vienu iespēju, un, visticamāk, tas notiks jau pēc divām nedēļām Baltijas kausa izcīņā.
Tik sāpīgā veidā Latvija sen nebija zaudējusi. Labi, ka tas notika pārbaudes spēlē. Pieredze rāda, ka Starkovs no kļūdām mācās un ņem vērā likteņa sniegtās mācības. Tāpēc nepamet pārliecība, ka sestdienas neveiksme izlasi padarīs tikai stiprāku un rudenī gaidāmajās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs tā atkal pretendēs uz iekļūšanu finālturnīrā.