Diskutablākais šobrīd nenoliedzami ir jautājums par progresīvo IIN. No vienas puses, ne jau tikai dažādi veikli darboņi un valsts amatpersonas mūsu valstī ir iemanījušās tikt pie salīdzinoši lieliem ikmēneša ienākumiem. Daudzos gadījumos runa ir par cilvēkiem, kuri ir ieguldījuši savu naudu un laiku, lai iegūtu, piemēram, divas augstākās izglītības, no kurām vienu - ārzemēs. Tie ir augsti kvalificēti speciālisti, kuri ir pelnījuši, ka viņiem tiek maksāts gana daudz, un diez vai šie cilvēki būtu jāsoda par to, viņu alga ir lielāka nekā pārdevējai lielveikalā vai sanitārei slimnīcā. Turklāt jau līdz šim šāda veida speciālisti nodokļos samaksā lielākas summas nekā jau pieminētā pārdevēja vai sanitāre.
No otras puses, apzinoties ekonomisko situāciju valstī, kā arī to, ka progresīvā IIN ieviešana tiek uzskatīta par alternatīvu neapliekamā minimuma samazināšanai, šāds solis varbūt nav uzskatāms par peļamāko variantu. Tomēr šeit būtisks jautājums ir gan par to, kādas ir (būs) piemērojamās nodokļa likmes, gan arī to, cik lieliem ir jābūt cilvēka ienākumiem, lai Latvijā viņu varētu uzskatīt par turīgu. Protams, progresīvais IIN pastāv daudzās valstīs, turklāt liela daļa no tām ir ekonomiski krietni vien attīstītākas par Latviju. Taču nepietiek vienīgi ar skaļu paziņojumu - progresīvais IIN ir daudzās valstīs un tāpēc arī mums vajag! Šeit ir jāpapēta, kā tās īstenojušas šādas sistēmas ieviešanu. Runa ir gan par to, ka zemākā IIN likme ne vienā vien valstī ir zemāka par Latvijā noteiktajiem 23%, gan arī to, ka slieksnis, no kura maksājamais apjoms sāk augt, tomēr ir lielāks. Atbilstoši līdz šim dzirdētajam Latvijā palielinātu nodokļa likmi varētu piemērot tiem ieņēmumiem, kas mēnesī sasniedz 500 latu «uz papīra», bet pašreiz kuluāros jau izskan, ka, lai iegūtu to naudas apjomu, ko bija cerēts iekasēt uz neapliekamā minimuma rēķina, progresīvais nodoklis būtu jāpiemēro pat no mazākas summas. Pirmkārt, diez vai būs daudzi, kas uzskatīs, ka uz cilvēkiem ar šādiem ienākumiem varētu attiecināt tik bieži skandēto «lai bagātnieki maksā vairāk». Respektīvi, iedzīvotāju ar 300 latu bruto algu nekādi nevar uzskatīt par turīgu, it īpaši, ja viņam ir mazi bērni, kredīts bankā utt. Otrkārt, iespējams, šādu slieksni varbūt arī varētu ņemt par pamatu, ja vien minimālā IIN likme nepārsniegtu, piemēram, 15%, par ko, starp citu, savulaik ir pietiekami daudz diskutēts.
Savukārt attiecībā uz mājokļa nodokli jāteic, ka pašreiz noteiktā 0,1% «plakanā» likme var diezgan pamatoti neapmierināt daudzus. Tā vien izskatās, ka šāda norma tika izvēlēta «ķeksītim», ko parādīt starptautiskajiem aizdevējiem - redz, ja reiz jūs uzstājāt, mēs arī ieviesām. Maz gan ticams, ka izdevēji uz šādu triku «uzķersies» un neliks to pārstrādāt, nosakot, ka lielo dzīvojamo platību īpašniekiem ir jāmaksā vairāk, nekā sākotnēji bija paredzēts Finanšu ministrijas izstrādātajā projektā. Te gan arī būtu jātiek skaidrībā, kas pie mums tiek uzskatīta par lielu dzīvojamo platību, jo diez vai 100 kvadrātmetru dzīvokli, kurā mitinās divi vecāki, trīs bērni un vēl vecmāmiņa, varētu nosaukt par luksusa villu. Turklāt, atbilstoši vairāku ekspertu atzinumiem, šādā veidā valstij, ieviešot «plakano» nodokļa likmi, nav izredžu iekasēt plānotos daudzos desmitus miljonu. Gan tāpēc, ka noteiktā likme ir vairāk simboliska, gan arī tāpēc, ka daudzi cilvēki nemaz nevar atļauties samaksāt pat to pašu. Tam nav grūti noticēt, ņemot vērā Nodarbinātības valsts aģentūras aplēses, ka līdz šāgada beigām Latvijā būs jau ap 80 000 iedzīvotāju, kuriem nebūs ne darba, ne arī bezdarbnieka pabalsta. Tāpat neapmierināti ar šādu 0,1% likmi varētu būt tie, kam šā nodokļa veidā maksājamā summa gadā nepārsniegtu pāris latu, taču valdība noteikusi, ka šādiem īpašniekiem būs jāšķiras no pieciem latiem. Ņemot vērā visus apsvērumus, visticamāk, arī šo nodokli mums liks pārskatīt. Tiesa, jebkurā gadījumā šis jautājums būtu jāatrisina arī no pavisam cita skatpunkta. Kā zināms, mājokļa nodokli ir paredzēts aprēķināt no īpašuma kadastrālās vērtības. Taču šodien ir izveidojusies situācija, kad ļoti daudzos gadījumos tā ir augstāka par īpašuma tirgus vērtību. Tas nozīmē, ka, ieviešot šo nodokli, pirmām kārtām kadastru sistēma ir jāsakārto tādā līmenī, lai iedzīvotājiem nodokļa veidā nenāktos pārmaksāt par saviem īpašumiem, bet šī vērtība jāpārskata pietiekami regulāri - reizi gadā, lai, mainoties ekonomiskajai situācijai, zaudētāja lomā nenonāktu arī valsts budžets.
Nav šaubu, ka visi šie jautājumi ir jāsakārto, turklāt ar skaidru apziņu, ka tas ir vajadzīgs mūsu valstij kopumā, nevis Starptautiskajam Valūtas fondam, Eiropas Komisijai vai konkrēti Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kurš vismaz attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli ir skaidri izteicies par atbalstu progresīvai likmju ieviešanai.