Turamies kopā
Savulaik Veras kundze strādājusi Ogrē, plastmasas rūpnīcā. Darbs skaitījies kaitīgs, tāpēc pensionējusies jau 51 gada vecumā. Pensija toreiz sanākusi maza, tikai 37 lati. Vēl 10 gadus nostrādājusi bērnu sanatorijā par auklīti.
Lielvārdē dzīvoja vecākā meita Sanita ar trim lielajiem dēliem un jaunākā meita Sigita ar trim puikām. Latvijā Sigita 10 gadus nostrādājusi ķirurģijā par medmāsu, bet tagad jau otro gadu naudu pelna medicīnas aprūpes jomā Anglijā. Arī vecākā meita devusies uz Angliju. Ja nebūtu vecmāmiņas, meitas prom nebrauktu. Pati Veras kundze joprojām būtu strādājusi par auklīti, tomēr saviem bērniem palīdzēt bijis svarīgāk, tāpēc darbu pametusi un no Ogres, kur 10 gadus dejojusi senioru deju kolektīvā, pārvākusies uz Lielvārdi. Tagad viņa pilnībā gādā par Normundu (14), Armandu (7) un Edmundu (6). Meitas uz mājām atbraucot apmēram četrreiz gadā. «Jaunākā bija atbraukusi, kad Edmundam sākumskoliņā bija izlaidums. Vecākā, kad viens dēls šogad pabeidza vidusskolu, otrs profesionālo skolu. Mēs turamies visi kopā.»
Pilnas acis asariņu
Sigitai aizbraukšana bijusi grūts lēmums. «Bērni bija maziņi, samazināja algas un, grozies kā gribi, ar trim bērnam nekādi. Vienu dienu meita man prasa: «Mammucīt, vai tu apņemsies mazbērnus audzināt? Tev es uzticos!»» ar asarām acīs atceras Vera. «Skaidrs, ka apņemšos. Vēl te skatījāmies, kā kaimiņos - vecāki aizbraukuši, bērniņi mētājas te pie vieniem radiem, te citiem... Sigita vēl noteica, ka šādi bērnus viņa neatstātu nemūžam. Tagad meitai labs darbs, katru mēnesi naudiņu sūta. Tagad dzīvojam labāk nekā jebkad. Tā atšķirtība bērniem no mātes tomēr kompensējas. Kad vajag par dzīvokli nomaksāt un nekas nepaliek pāri, tad traki. Bet tagad visu nomaksājam, visu varam atļauties,» bez lielības stāsta Vera.
Ar mazajiem viņi katru dienu iet uz upi, vienu dienu tikai neesot bijuši, tomātus stādījuši. «Es jau ļauju viņiem pa peļķēm izdauzīties, lai ir netīri, bet kāds prieks! Pa ceļam, ja sagribas limonādi vai saldējumu, nopērkam. Meita arī saka: netaupiet neko, dzīvojiet kā cilvēki.» Mazie ir kautrīgi, bet ņipri un aktīvi. Padsmitnieks Normunds nodarbojas ar florbolu un reizēm «kā ezītis paliekot», bet vecmāmiņa nesūdzas. «Mēs labi tiekam galā, viņi ir labi bērni, nekad nav bijuši izlaisti. Mammu jau grib - katru rītu paskatās kalendārā, pēc cik dienām atbrauks, bet niķu nav. Vakarā, ja mazajiem kādreiz bez mammas skumīgāk paliek, tad palasām pasaciņas, parunājamies. Kad mamma bijusi ciemos un aizbrauc, tad gan paskatos - pilnas actiņas asariņu. Bet neizrāda...»
Protams, var pavilkt!
Kaimiņi par Veras kundzi runā, ka esot burvīga vecmāmiņa! Pie veikala zied krāšņa puķu dobe, izrādās, to nevis veikala darbinieki, bet Vera izveidojusi kopā ar mazbērniem. Pašu dārzā aug puķes, zaļumi, dārzeņi. Pašai Verai grūtāk vienīgi tāpēc, ka puse drēbju Ogres dzīvoklī, puse - Lielvārdē. Meitai dzīvoklis maziņš, citādi varētu ievākties uz palikšanu. Kaimiņi pat sākuši meklēt kādu dzīvoklīti, ko īrēt blakus. «Cilvēki visur tomēr ir labi,» smaida Vera. Arī draudzenes, kas Veras kundzei jau no pirmās klases, vienmēr atbalstot.
Bet vēl Veras kundzei jāpatur rūpe arī par Sanitas lielajiem dēliem. «Lielie katru dienu atnāk pusdienās. Labi puiši. Viņiem ir pašiem sava mājiņa, ko sāka celt, bet nevarēja pabeigt. Kredīti jāmaksā, tāpēc arī vecākā meita aizbrauca. Citi runā, ka vajag braukt prom ar visiem bērniem, tad ārzemēs dabūšot piemaksas, atlaides. Bet skolotājs, pie kura mācās mazākie mazbērni, atkal man saka: tikai bērnus neļauj vest prom! Kad aizbraucot ar bērniem, tur arī paliekot. «Tu taču vari vēl pavilkt?!» viņš man prasa. Varu, varu vēl pavilkt... Abas meitas brauks atpakaļ - tomēr sava zeme, valoda sava. Kad ar mazbērniem bijām Anglijā, izstaigājām pilis, daudz redzējām. Patiešām skaisti, jau martā viss ziedēja. Bērni sajūsmā, tomēr saka: «Nē, ir jābrauc mājās, te draugi, te skoliņa...»»