Drebināšana nepatīk
Tamāra Briede (kā pati saka, tagad laimīga pensionāre, 59) savos pirmajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos 1967. gadā dziedāja Ventspils Jāņa Fabriciusa 1. vidusskolas jauktajā korī. To vadīja Ilga Buntika, kura kultūras dzīvē aktīvi darbojas joprojām, uzsver Tamāra. «Uz svētkiem braucām ne bez lepnuma un patriotisma par savu pilsētu,» viņa atminas. «Toreiz kolektīvu vienojošais elements bijis vienādas pēc piegrieztnēm pašūtas oranžas cepurītes. Atminos dziedāšanu Konservatorijas zālē. Tur bija ļoti slikta akustika - knapi dzirdējām blakus dziedātāju, bet par kopskanējumu neviens nesūdzējās. Savukārt pa vakariem griezām dančus,» par 2. skolēnu dziesmu un deju svētku atmiņām stāsta Tamāra.
«Cilvēkam ir jādzied, jo kolektīvā var iegūt brīnum daudz jauku atmiņu un piedzīvojumu,» viņa pārliecināta, tāpēc dziedāšanu korī nav pametusi arī vēlāk dzīvē. Ventspilniece bijusi ne tikai skolas kora, bet arī sieviešu ansambļa, vēlāk - 49 gadu vecumā - Ventspils sievu kora Venda dalībniece. «Manas skaistākās atmiņas piedzīvotas, kad ar sievu kori uzstājāmies Itālijā. Baznīcā dziedājām dievkalpojumā. Latvju sievu un itāļu vīru balsis klausītājus aizskāra līdz pat dvēseles dziļumiem. Pēc snieguma sajūsminātie dievlūdzēji ovācijās cēlās kājās - arī pašai bija jāraud,» viņa atminas. «Toreiz mūs uzņēma viesmīlīgi. Vīru kora dalībnieki gleznainā vietā uzsauca pikniku. Taisni tobrīd no tuvumā esošās klints lejā lēca izpletņlēcēji. Viņi no augšas noskatīja smukākās sievas un plandījās virsū,» par ārzemēs piedzīvoto atminas sieviete.
Lai arī Tamārai dziesma vienmēr sagādājusi gandarījumu un dvēseles prieku, tomēr viņa bija spiesta pamest kori, jo pēkšņi pazudusi balss. Tā kļuvusi čerkstoša. «Korī jāskan jaunām balsīm - man drebināšana nekad nav patikusi, tāpēc gāju prom,» viņa stāsta. «Bet, tā kā dziedāšana man ir nepieciešamība, lai mana dvēsele un gars būtu dzīvs, tad grūtos brīžos viena pati dodos pie jūras un dziedu «izkliedzamas dziesmas». Pēc tāda dvēseles kliedziena paliek viegli, problēmas vairs nešķiet tik lielas,» stāsta Tamāra. Mīlestība uz dziesmu viņai esot no mammas. Viņa ar draudzenēm bieži trinkšķinājusi savu septiņstīgu ģitāru un dungojusi melodijas. «Dziedāšana ir jāmāca ģimenē ik vienam bērnam, tā bagātina dvēseli,» saka Tamāra. Arī Tamāras septiņgadīgās mazmeitas mācās mūzikas skolā kora dziedāšanu, bet desmitgadīgais mazdēls šogad piedalīsies desmitajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos. «Ir taču radoši jādarbojas! Kad man pazuda balss, plinti krūmos nemetu, bet gāju mācīties gleznot skolotājas Mārītes Klušas vadībā. Jebkurš radošs darbs augšupceļ dvēseli,» viņa stāsta.
Dejot ir forši
Māris Jansons (Swedbank finanšu konsultants, 26) ir 2000. gada Skolēnu dziesmu svētku dalībnieks, toreiz un arī patlaban dejo Lielvārdes deju kolektīvā Pūpolītis. Māris danco kopš bērnības, šķiet, «man toreiz bija septiņi gadi, kad sāku savus pirmos deju soļus», atminas puisis. «Pūpolītis tikko kā bija izveidots, un māsas, kuras, vecāku mudinātas, jau dejoja, dancot aizveda arī mani. Toreiz dejot skaitījās forši,» atminas lielvārdietis.
Māris piedalījies gan lielajos, gan Skolēnu dziesmu un deju svētkos. «Sākumā man kā lielvārdietim tā bija iespēja jautri padzīvoties pa Rīgu bez vecāku pieskatīšanas, vēlāk Dziesmu svētkos piedzīvoju un izbaudīju lielo emociju buķeti, ko dod kopā būšana,» viņš stāsta. Māris gan uzreiz piebilst, ka piedalīšanās labā deju kolektīvā ir garantija, ka būs iespēja uzstāties ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. «Ar dejošanu saistās mani pirmie ārzemju ceļojumi. Esmu pabijis vairākās Eiropas valstīs,» viņš stāsta. Lai izmēģinātu savu dejot varēšanu, Mārim laiku pa laikam esot vilinājums spēkus izmēģināt kādā Rīgas deju kolektīvā, «tādā, kurā ir atlase, konkurss», viņš saka, taču turpina dejot Pūpolītī.
Māris ir pārliecināts, ka tautu dejas jādejo tikai tiem, kam tās patīk. «Ja dancošana neiet pie sirds, tad ar šo lietu ķēpāties nevajag, jo no neregulāriem mēģinājumu apmeklētājiem cieš pārējie kolektīva dalībnieki. Vienu dienu uz to atnākt, bet otru ne var tikai kora dalībnieki,» uzskata puisis. «Tur kādas balss iztrūkumu pūlī nemaz nemana.» Mārim deju solis iepaticies uzreiz. «Sākumā paralēli tautas dejām bija arī citi vaļasprieki, piemēram, spēlēju florbolu, vēlāk palika tikai dejošana. Un tā jau 15 gadus.» Māris uzskata, ka piedalīšanās pašdarbības kolektīvā ir labs sava brīvā laika ieguldījums. Lai gan toreizējais Pūpolīša pamatsastāvs jau mainījies - daudzi cīņubiedri, kas sāka dejot kopā ar Māri, dažādu iemeslu dēļ vairs nedejo. Tomēr draudzība gan saglabājusies. Deju kolektīvā viņš sastapis savus labākos draugus.