Pasaules ekonomikai šoreiz, tā vien šķiet, nav lemts atlabt ar tradicionālajiem līdzekļiem. Valsts izdevumu paaugstināšana un lētas, svaigi drukātas naudiņas palaišana apritē tikai vāji atspoguļojas ekonomiskās izaugsmes barometrā, ārējie parādi toties kļūst par arvien smagāku nastu grūtībās nonākušajām valstīm.
Sevišķi ASV pēdējos gados ir izdevies uzaudzēt tādu parādu nastu, zem kuras jebkura cita pasaules valsts jau sen būtu salūzusi kā skaliņš, taču Amerika nav jebkura valsts. Lai arī ik pa brīdim no pašu amerikāņu puses, tā, piemēram, prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā, izskan saukļi, ka kaut kas ir jādara un budžeta izdevumi būtu jāsamazina, tomēr solīts makā līdz šim nav kritis.
Pirms diviem gadiem republikāņi un demokrāti vienojās, ka vēl pēdējo reizi ieplūdinās apritē apjomīgas naudas summas, bet no 2013. gada gan būtu jāsāk taupīt (1,5 triljonus ASV dolāru līdz 2023. gadam). Divus gadus vēlāk ir skaidrs, ka aumaļām plūstošie papildu budžeta līdzekļi problēmu ir spējuši tikai atlikt, neatrisinot sistēmiskos defektus. Taupības plāna īstenošanās tagad tiek saukta par fiskālo aizu, kuru Kongress pagājušajā nedēļā nespēja novērst. Ar 1. martu spēkā stājās 10 gadu budžeta piespiedu samazināšanas plāns jeb t. s. sekvestrācija.
Tas, kas dažam izklausās pēc procedūras, ko dzimumdziņas atņemšanai mēdz nodarīt mājas kaķim, daudziem ekonomistiem nešķiet tikai fonētiska sakritība. Pauls Krūgmans, piemēram, kurš vēl vasarā puspajokam ASV valdībai ieteica sākt gatavoties citplanētiešu iebrukumam, lai tādējādi stimulētu tautsaimniecību, sekvestrāciju redz patiesi apokaliptiskā gaismā.
Lai arī šī piespiedu taupības politika ir pretrunā ar vairākām makroekonomikas teorijām, tomēr pārsteidzoši, cik mierīgi uz šo 85 miljardu samazinājumu reaģēja finanšu tirgi. Varbūt, ka šo plānu var uzlūkot arī kā unikālu iespēju.
ASV politiskā elite, reaģējot uz krīzi, pati pēc savas iniciatīvas nebija spējusi saliedēt budžetu. Viss, kas līdz šim tika darīts, bija laika pirkšana, gaidot, ka kaut kad viss atkal aizies. Bet neaizgāja, un dažus triljonus dolāru vēlāk ir radusies iespēja veikt arī strukturālas pārmaiņas.
Lielākais zaudētājs būs aizsardzības budžets (-8%), un te nu jāsaka, ka jau sen bija laiks šo, pēc 11. septembra notikumiem nedabīgi uzaudzēto dzīvžogu mazliet apcirpt. Obama to jau bija plānojis izdarīt sen, taču militāri industriālais komplekss nav nekāds skuķis, kam atņemt konfekti, bet sekvestrācija neatstās citu iespēju.
Pamatā jau šādu valsts izdevumu samazināšanu piespiedu kārtā un pēc stingrām procentu likmēm pa sektoriem nevarētu uzskatīt par īpaši izsvērtu valsts budžeta reformu, tomēr ASV savas strukturālās problēmas brīvprātīgi līdz šim nebija gatavas risināt.