Audzēkņiem skolā - sākumā Zemgales vidusskolā Tukumā, vēlāk Vaidavas pamatskolā Valmieras pusē, tagad Rubenes pamatskolā, kur skolotāja sāka strādāt pēc Vaidavas skolas likvidēšanas. Viņa māca bērniem latviešu valodu un literatūru, ir ārpusstundu darba organizatore. Bet šogad skolotājas Ināras dzīve apmeta pamatīgu kūleni - viņa kļuva par mammu pieciem Valmieras SOS bērnu ciemata bērniem.
Mīlestību saņem avansā
Divdabja teiciens esot mazākais, ko skolotāja saviem bērniem iemāca stundās. Viņa savējiem esot draugs un padomdevējs. «Ne pie katra skolotāja regulāri gadu no gada ciemos ierodas bijušie audzēkņi. Ne katra skolotāja savējos pēc ballītēm pati ved uz mājām,» stāsta kolēģe mūzikas skolotāja Anita Laicāne. Skolotāja Ināra, vaicāta par to, kautrīgi piebilst, ka viņai vienkārši paveicies ar fantastiskiem audzēkņiem. «Tas ir fenomenāli, viņi tiešām brauc katru gadu. Kamēr bijām tikai paši, mazajā Slampes dzīvoklītī sākumā vietas pietika, bet, kad viņi ņēma līdzi draugus, vīrus, sievas, vēlāk bērnus, kļuva par šauru. Bet tas ir tik forši! Tagad tikšanās pārceltas uz Kandavu, kur vienai meitenei ir viesu nams,» stāsta Ināra un mazliet samulsusi piebilst, ka nedaudz jūtas parādā saviem audzēkņiem, «man vienmēr ir sajūta, ka varu izdarīt labāk, un viņu mīlestība man ir kā avanss, dāvana turpmākajam. Allaž esmu uzskatījusi, ka ikvienam jādod iespēja, arī nesekmīgajam un rakarim, jo dzīve jau vēlāk tāpat visu saliks pa plauktiņiem.»
Pateicoties skolotājai Inārai, daudziem aušām, kam šodien ap 30, joprojām atmiņā kopīgi rīkotie dzejas vakari, iestudējumi. Skolotājas pamudināts, kāds puisis kļuvis par aktieri, strādā leļļu teātrī, kādai meitenei nesen iznācis dzejoļu krājums. Zināms Ināras nopelns ir tajā, ka viņas audzēkņi kļuvuši par Vītolu fonda stipendiātiem. Tagad arī pati Ināra sabiedriskā kārtā darbojas fondā.
Kļūst par mammu
Pirms neilga laika Ināra kļuvusi par mammu Valmieras SOS bērnu ciematā. «Teicu dēlam, kuram jau 29 gadi, ja tuvākajā laikā nesagādās man mazbērnus, tiks pie vairākiem brālīšiem un māsiņām. Viņš manu lūgumu neizpildīja, bet es savu solījumu turēju,» nosmej Ināra, savas jaunās mājas virtuvē vārot tēju. Bet, ja nopietni, pa SOS ciematu Ināra esot spriņģojusi jau divus gadus - strādājusi par auklīti, palīdzējusi citādi, līdz ciemata vadība piedāvājusi viņai kļūt par mammu pieciem bērniem, kuri sociālu problēmu dēļ tika šķirti no savas bioloģiskās ģimenes un pusotru gadu ciematā nodzīvojuši arī bez SOS mammas. Pagaidām Ināra gan ir tikai mammas kandidāte, taču skaidrs, ka šis ceļš ir neatgriezenisks. Lēmums pieņemt šo piedāvājumu mainījis visu viņas dzīvi. Viņa ne tikai fiziski pārcēlusies uz jaunām mājām, bet mācās sadzīvot ar pilnīgi jaunu situāciju, jaunām emocijām un pieredzi.
«Neteikšu, ka man vienmēr būtu gribējies lielu ģimeni, bet es allaž esmu domājusi par kāda bērniņa adoptēšanu, tikai līdz šim nebija tādas iespējas,» saka Ināra, ar lielu dedzību un mīlestību stāstot par saviem mazajiem. Darbdienas vidū gan viņu mājās nav, divi jaunākie Jānis un Aleksis ir bērnudārzā, trīs vecākie Ginita, Kristers un Andris - skolā, tajā pašā, kur Ināra tagad strādā. «Tā es ar viņiem esmu kopā visu dienu, varu palīdzēt, pieskatīt, apmīļot,» stāsta Ināra.
Viņa vedina mūs istabā, kur datorā rāda fotogrāfijas. Ināra ļoti lepojas ar bērnu sasniegumiem. Mazie esot centīgi un labi bērni. Māsiņa nodarbojas ar jāšanu, viens brālītis trenējas riteņbraukšanā čempiona Štromberga trasē, viens brālītis dzied korī. Arī mājās katram ir savi pienākumi, aizraušanās, kā arī niķi un stiķi - kā jau bērniem. Vienīgi… Šiem bērniem vajadzīga daudz, daudz lielāka uzmanība un rūpes, jo diemžēl pašu ģimenē pārdzīvotais, bioloģiskās mātes dzīvesveids un vide, no kurienes bērni nākuši, atstājuši dziļas un neizdzēšamas pēdas bērnu veselībā un attīstībā. Tāpēc lēmums kļūt par mammu šiem mazajiem, kas Ināras dzīvi mainījis gandrīz par 360 grādiem, ir tikai apbrīnojams. «Var jau dzīvot tā, lai būtu viegli, bet ne vienmēr tad šī dzīve ir piepildīta un ne vienmēr sniedz gandarījumu. Bet es gribu, lai ir šis gandarījums, šis piepildījums, lai arī ir grūti,» saka Ināra un atklāj, ka gandarījums patiešām ir liels un rīta un vakara bučas liekot aizmirst par visām nebūšanām.