Balva šā gada sākumā dibināta Ikšķilē - vietā, kas kļuva par izcilā latviešu dzejnieka, prozaiķa un tulkotāja mājām mūža nogalē. Šodien, 13. maijā, Dzintara Soduma (1922-2008) dzimšanas dienā, Ikšķiles tautas namā tiks apbalvoti pirmie trīs laureāti: Jānis Rokpelnis par prozas grāmatu Rīgas iestaigāšana (izdevniecībā Mansards), Pēteris Draguns par dzejas krājumu Tumšā stundā (Neputns) un Egīls Venters par prozas izdevumu Mainīgā intervence (Dienas grāmata). Autori saņems tēlnieces Timiānas Munkēvicas veidotu Dzintara Soduma Ex libris bronzā un Ikšķiles novada pašvaldības naudas prēmiju - 1000 latu katram.
Valoda kā trieciens
Pirmajai Dzintara Soduma literatūras balvai izdevniecības bija pieteikušas 15 grāmatas, kas izdotas periodā no pērnā gada marta līdz šā gada martam. «Šīs balvas būtība ir izcelt tos autorus, kuri, pēc žūrijas domām, ir paveikuši ko novatorisku dzejā, prozā, dramaturģijā vai arī ir bijuši novatori, tulkojot kādu izcilu darbu,» skaidro L. Langa. «Rakstniecībā balvu it kā ir daudz, taču finansiāli to apjoms ir tūkstoškārt mazāks nekā, piemēram, Igaunijā, tādēļ balvu Latvijas rakstniecībā nevar būt par daudz.»
L. Langa uzsver, ka pats Dzintars Sodums, kurš mūža lielāko daļu pavadīja trimdā Zviedrijā un ASV, bija novators, pirmkārt, domāšanā, dēvējot sevi par politisku rakstnieku, otrkārt, attiecībās ar latviešu valodu, kuru «viņš «mīcīja» un brīžam dažādiem līdzekļiem darīja to vēl latviskāku». Par to lieliski var pārliecināties viņa tulkotajā īru rakstnieka Džeimsa Džoisa Ulisā. «Kad padomju laikos pie manis nonāca 1960. gadā iznākušais Ulisa eksemplārs, es saņēmu ļoti spēcīgu triecienu no latviešu valodas, jo tāda man līdz tam nebija pazīstama,» atceras L. Langa.
Balvas žūrijā strādāja rakstnieki Nora Ikstena un Roalds Dobrovenskis, redaktori Gundega Blumberga un Arturs Hansons, dzejniece L. Langa, kā arī Ikšķiles novada pašvaldības pārstāvji.
Laureātu trumpji
Godalgotajos darbos novatorisma kritēriji ir nepārprotami. R. Dobrovenskis atzīmējis, ka E. Ventera grāmatā Mainīgā intervence ir meistarīgi savienota proza un dramatiskais dialogs, fantastika un XXI gadsimta reālijas, sociālās satīras elementi un mākslinieciski nevainojami uzzīmēts Latvijas mazpilsētas portretējums. Kā šī autora spēcīgākie trumpji ir nosaukti bagāta un izteiksmīga valoda, aizraujošs sižets un noslēpumaina simbolika, kas skaidri norāda uz antīkās pasaules mītiem.
Atzīmējot P. Draguna dzejas krājuma Tumšā stundā novatoriskās kvalitātes, L. Langa citē Imanta Ziedoņa retorisko vaicājumu Epifānijās: «Bet kur ir mūsu uzbrukuma dziesmas?» P. Draguns tādas esot uzrakstījis, latviešu literatūras telpā piedāvājot novatorisku saturu - dažādu nokrāsu spēka vārdus, kuru saknes meklējamas senās kultūrās, Vecajā Derībā un psalmos, līdz ar izsmalcinātu un negaidītu mīlas liriku. Par novatorisku droši var dēvēt arī mākslinieces Ingas Ģibietes veidoto krājuma noformējumu. Lasītājam grāmata ir jāgroza, dzejoļi iespiesti ar dažāda lieluma burtiem un papildināti ar negaidītām fotogrāfijām. Pārliecinoša saskaņa starp formu un saturu.
Tipiski ārpusnieki
«Man ir palaimējies, ka esmu ieguvis savu mīļāko rakstnieku balvas: Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša un tagad - Dzintara Soduma. Tā ir liela likteņa dāvana,» apgalvo Jānis Rokpelnis. Viņa godalgotajā prozas grāmatā Rīgas iestaigāšana ir apkopoti gan speciāli šim izdevumam radīti Rīgā dzimušo kultūras darbinieku portretējumi, gan tie, kas līdz šim tika publicēti grāmatā Rīgas iedzimtie, kā arī XXI un pērnā gadsimta periodikā. Grāmatā iekļauts arī dokumentālais romāns Modus.
Žūrijas locekle R. Blumberga atzīmē, ka «sodumiskās mācības» iespaidā ir tapuši gan J. Rokpeļņa sākotnējie Rīgas iedzimtie, gan Rīgas iestaigātāji, kur apzināti izmantoti arī Dz. Soduma tulkotā Ulisa literārie paņēmieni: humors, alūzijas, asociatīvi pārlēcieni un citi. Viņa uzsver, ka šajā darbā J. Rokpelnis apliecina sevi kā jauna žanra - dokumentālās dzejprozas - aizsācēju un kopēju, valodiski žirgti un ritmiski precīzi sapludinot pilsētu ar cilvēkiem.
«Grāmatu Rīgas iedzimtie es gribēju veltīt Sodumam,» stāsta dzejnieks. «Protams, tolaik es viņu personiski nepazinu, taču sajutu absolūtu iekšēju radniecību. Varbūt tāpēc, ka Sodums bija ārpusnieks un es arī esmu tipisks ārpusnieks. Tā ir loma, ko neizvēlas, bet gan mākslinieka personības īpatnība. Zināma savrupība literatūrā.»
J. Rokpelnis pievienojas L. Langas teiktajam, ka Dz. Sodums un novatorisms ir sinonīmi latviešu literatūrā. «Sodums debitēja kā jauna laikmeta ievadītājs latviešu dzejā. Viņš ir ne vien Džoisa Ulisa tulkotājs, bet arī savos romānos izmantojis daudz Džoisa paņēmienu un lokalizējis tos latviešu literatūrā. Tie ir izmantoti ļoti organiski un dabiski, kas parasti izdodas reti - iedzīvināt rakstnieka intonāciju kādas citvalodas literatūrā,» viņš saka. Jānis Rokpelnis balvas pasniegšanas ceremonijā lasīs Dzintara Soduma piemiņai veltītu eseju.