Arsenāls un mundieris

Kā labi zināms, Arsenāla vēsturiskā tradīcija ir starptautiskās skates uzvarētāju nevis «žūrēt», bet lozēt. Tālab Arsenāla galvenā balva - dolāru tūkstoši, ko sarūpējuši Augusts Sukuts un Māris Gailis, un to ceļi drīzāk ir uzskatāmi par «atraktīvu izklaidi», nevis objektīvu labākās filmas vērtējumu. Šogad dolāri aizceļoja pie Urugvajas režisora, filmas Derīga dzīve veidotāja Federiko Veirohas, kurš bija viens no tiem trīspadsmit režisoriem/filmu pārstāvjiem - starptautiskās skates dalībniekiem, kuriem noslēguma ceremonijā Citadelē nācās malkot tumšu dzērienu, meklējot tajā Sukuta uzvalka pogu. Piebildīšu, ka Augusts Sukuts ir saulainajā Spānijā, taču viņa tresotais uzvalks, kas ar pompu tika iznests noslēguma ceremonijā, lai kļūtu par centru svinīgajai atrakcijai, nezin kādēļ stindzināja. Kā tukša čaula, no kuras ir izkūpējis dzīvais gars. Tā vitālā miesa, kuras dēļ Arsenāls savulaik bija unikāls festivāls, kas vienotā veselumā sajūdza kinoatklāsmes un performanču vieglumu. Ja par kinofestivālu kvalitāti nāktos spriest pēc to ceremoniju pievilcības, nekas dižs jau nebūtu - vairums no tiem, pat daudz lielāku budžetu pasākumi nekā Arsenāls, ar šovu kultūru neizraujas. Un pareizi dara, jo festivāla būtība taču ir filmas, nevis izdresēta ceremonija… Tomēr Arsenāla veidotājiem, iespējams, derētu apsvērt, vai gadu no gada ir vērts mēģināt imitēt rituālu - čaulu, ja vienīgais, kas to spēja piepildīt ar dzirkstošu pildījumu - pats Sukuts -, ir attālinājies labprātīgā emigrācijā. Arsenālā ir jauni, talantīgi, gudri cilvēki, kuri noteikti var piedāvāt arī jaunas ceremonijas formas. Tomēr festivāls ir daudz pamatīgāks nekā viena ceremonija. Arsenālam ir savs skatītājs. Turklāt tam ir arī misija - parādīt Baltijas skates darbus starptautiskai žūrijai, kas spēj tos novērtēt ar veselīgu «distanci». Festivālā strādāja gan starptautiskā kritiķu FIPRESCI žūrija, gan ekumeniskā žūrija, gan žūrija, kuras uzmanības fokusā bija Baltijas filmu skate. Galvenā balva tika igauņu spēlfilmai Kapu sarga meita. Par labāko spēlfilmu žūrija atzina Gata Šmita Seržanta Lapiņa atgriešanos, kā labākā īsfilma apbalvota Audrusa Paškevičus filma Vectēvs, kā labākā dokumentālā filma - režisora Jurija Haščavatska Lobotomija.