Meita pabeidza lielu pilsētas vidusskolu. Izlaidums vienlaikus tika svinēts vairākām devītajām klasēm, absolventi pārpildīja skolas sporta halli, vecāki, vecvecāki un citi, gluži kā grāmatiņā par Vinniju Pūku, Trusīša radi un draugi, drūzmējās balkonā. Tomēr scenārijā neiztrūkstoši bija paredzēta pateikšanās mīļajiem vecākiem (ar pašu vecāku pirktajiem ziediem). Kad nabaga absolventi ar rozītēm rokās skrēja ārā no zāles un centās balkona biežņā sameklēt mammu vai tēti, sākās ellišķīgs sajukums. Par spīti Kornēlijas Apškrūmas un citu dzejnieku vārsmu skandēšanai, sirsnības nebija. Vienu brīdi pat šķita, ka šāds pasākums varētu būt jebkurā zemeslodes vietā, bez piesaistes konkrētai skolai, pilsētai. Īstais izlaidums sākās pēc tam, kad absolventi kopā ar audzinātāju un vecākiem sapulcējās klasē, baudīja mammu sarūpētās sviestmaizes, noskatījās pašu izveidoto videofilmu par deviņiem lieliskajiem skolas gadiem. Man patika arī tas, ka meita un viņas klasesbiedrenes bija centušās apģērbties oriģināli, katra izdomājot savam tērpam kādu rozīnīti. Kopīgi ar meitu veikalā izvēlējāmies vienkāršu, lētu audumu, bet, pateicoties šuvējas prasmei, rezultāts bija jauks un neiecirta lielu robu maciņā.
Lauku skoliņas izlaidumā, kuru absolvēja dēls, savukārt sirsnības bija pārpārēm, jo gaviļnieki bija tikai desmit. Nebija arī izrādīšanās ar vecāku rocību. Gan pagasta vadība, gan vecāki nekaunējās šajā svinīgajā mirklī bērnus uzrunāt latgaliski, tā pasvītrojot piederību dzimtajai vietai. Iepriecināja arī pašu absolventu sagatavotais uzvedums. Protams, tā ir mazo skolu ekstra, kas aiziet pagātnē, taču, neraugoties uz skolas lielumu, labam izlaidumam jābūt tādam, kurā tomēr nobirst kāda aizkustinājuma asara. Tā pa īstam un no sirds. Tad nebūs žēl izdevumu.