Tas gan ir saprotams, jo vēl nesen Singapūras ekonomika pēdējos gados bijusi viena no visstraujāk augošajām pasaulē. Investīcijām un biznesam labvēlīgo vidi, kas nodrošinājusi valsts uzplaukumu, Singapūra gan panākusi uz salīdzinoši zemu sociālo garantiju rēķina. Kaut pirmajā acu uzmetienā līdzību starp Latviju un Singapūru ir gauži maz, iedziļinoties var manīt, ka daudzas problēmas, kuras Singapūra veiksmīgi pārvarējusi, ir arī Latvijā.
Pensija Makdonaldā
Singapūra neatkarību no Lielbritānijas ieguva pirms nepilniem 50 gadiem, un šajā laikā tai ir izdevies kļūt par vienu no vadošajām Āzijas ekonomikām. Nelielā pilsētvalsts, kurai faktiski nav derīgo izrakteņu vai citu dabas resursu, kļuvusi par nozīmīgu elektropreču ražotājvalsti, tomēr galvenais tās ekonomikas spēks slēpjas biržas tirdzniecībā un finanšu pakalpojumos - pakalpojumu sektors veido aptuveni 70% valsts iekšzemes kopprodukta. Turklāt Singapūras izaugsmei nav traucējusi arī valsts iedzīvotāju lielā etniskā un reliģiskā dažādība. Drīzāk tieši otrādi. «Mēs ar partneri Singapūru saucam par Asia light*, jo te visu vari izdarīt angliski un viņi saprot mūsu mentalitāti. Tas, ka vietējie runā dažādās valodās, nozīmē, ka viņiem visiem jāmāk arī angliski, lai varētu saprasties. Un man tas ir ļoti izdevīgi,» smejas viesnīcas bārā sastaptais amerikāņu biznesmenis Džims Gibss.
Viņš sakās pārstāvam kādu Kalifornijas informācijas tehnoloģiju uzņēmumu, bet mūsu saruna ātri pārtrūkst, jo viņam jāsteidzas uz valsts iestādi diņģēties par nodokļu atlaidēm. Šādas atlaides Singapūras valdība labprāt piešķirot ārvalstu uzņēmumiem uz vairākiem gadiem apmaiņā pret to, ka viņi šo valsti izvēlas par savu reģionālo štābu.
Jāpiebilst, ka angļu valoda ir viena no četrām oficiālajām Singapūras valsts valodām. Tas komplektā ar mazo birokrātiju un zemajiem nodokļiem ir Singapūrā sastapto uzņēmēju visbiežāk nosauktais iemesls, kas šajā valstī rada investīcijām pateicīgu biznesa vidi. Arī Austrālijas latviešu izcelsmes uzņēmējs Olavs Ritenis, kurš Singapūrā vada investīciju piesaistes uzņēmumu, uzsver tieši šos aspektus. «Kopējais nodokļu līmenis biznesam ir 18%, indivīdam - līdz 17 vai 18%. PVN analogs savukārt ir 7%. Par birokrātiju - ja mēs ar jums tagad izdomāsim taisīt uzņēmumu, to visu varēsim izdarīt tiešsaistē un darbu sākt vienā divās stundās,» viņš stāsta.
Uzņēmējs uzskata, ka arī Latvijai būtu daudz jāmācās no Singapūras, jo dažādi faktori mūsu valstīs esot ļoti līdzīgi: «Singapūra, varētu teikt, ir plika sala, tās vienīgais resurss ir cilvēki, bet savus cilvēkus viņi ir attīstījuši ar izglītību un piesaistījuši arī «pareizos» ārzemniekus. Arī šeit tuvos kaimiņos ir daudz lielākas valstis, kas Singapūru varētu aizēnot, ir liela etniskā dažādība. Absolūti līdzīgi faktori. Es jau sen visiem Latvijas ministriem, kurus esmu pazinis, esmu teicis - mācieties no Singapūras, jo viņiem ir tieši tādas pašas problēmas kā Latvijai!»
Singapūras pārticība gan nav nākusi bez upuriem no vienkāršo ļaužu puses. Kaut valstī valdošā Tautas rīcības partija sevi uzskata par sociāldemokrātisku spēku, dažādu sociālo garantiju Singapūrā ir maz. Piemēram, valstī nav oficiāli noteiktas minimālās algas, un, kaut cilvēkiem obligāti jāiemaksā 20% no saņemtās algas savā pensiju fondā, ja uzkrājums izsīkst, valsts pensiju negarantē. Tādēļ bieži vien ātrās ēdināšanas restorānos strādā nevis jaunieši, bet gan pensijas vecuma cilvēki, kuriem dzīves laikā iekrāt nav izdevies.
Labie ārzemnieki
Tomēr, cik noprotams no sarunām ar pašiem singapūriešiem, viņus šāda kārtība apmierina. «Zemi nodokļi ir labi, jo tas nozīmē, ka daudzi ārzemnieki šeit sāk biznesu, bet tas savukārt nozīmē, ka mēs vienmēr varēsim atrast darbu,» prāto pilsētas vēsturiskajā ķīniešu rajonā sastaptā studentu viesnīciņas darbiniece Glorija Vona.
Ķīniešu rajonā tirdzniecība norit ļoti raiti. Suvenīru veikali mijas ar neskaitāmām drēbnieku darbnīcām, un lielā daļā no tiem aiz letes stāv pats īpašnieks. Pamanījis pār plecu pārsviesto žaketi, kāds šuvējs sāk man uzstājīgi piedāvāt pašūt jaunu un labāku par 100 dolāriem. Manam ziemeļnieciskajam temperamentam šāds klienta piesaistes veids gan nav patīkams, tāpēc sāku atgaiņāties, bet kaut kā, man pašam to nemanot, viņš tomēr mani ievilina darbnīcā, kur aiz letes stāv īpašnieks Roberts Molčans. Izrādās, viņš nav dzimis singapūrietis, bet gan imigrējis pirms 20 gadiem. «Šeit es atbraucu, jo te ir ļoti viegli sākt biznesu, arī dzīves apstākļi ir labi. Bet viss mainās tik strauji, ka tu vari netikt līdzi, ir liels stress. Tādēļ arī ir grūti izveidot ģimeni, radīt bērnus,» viņš sūrojas.
Integrācija ar varu
Pretstatā daudzām austrumu valstīm, no kurām bieži dzirdamas ziņas par dažādu etnisko un reliģisko grupu sadursmēm, singapūrieši apgalvo, ka viņiem šādu problēmu nav. Taksists Kens to skaidro ar valdības integrācijas politiku, kas gan īsti demokrātiskā valstī diez vai būtu iespējama. «Valdība pateica, ka nedrīkst kopā dzīvot tikai ķīnieši ar ķīniešiem vai indieši ar indiešiem. Ja ir viena māja ar 15 dzīvokļiem un no tiem desmit dzīvokļos dzīvo ķīnieši, tad trijos jābūt malajiešiem, divos indiešiem. Kaut tas dzīvoklis paliek tukšs, bet ķīnietim to neatdos,» viņš apgalvo.
Protams, pilnīgi bez etniskiem stereotipiem neiztiek arī Singapūrā. Noprotams, ka malajiešus Kens mīl mazāk nekā citus vietējos iedzīvotājus. «Ķīniešu nauda ir iegūta caur asinīm un sviedriem, tas pats ir ar indiešiem, bet malajiešiem - viņiem patīk viegla nauda,» pukst taksists.
*Vieglā Āzija - angļu val.