Iecerēts tā saukto simtlatnieku stipendijas no 1. jūlija samazināt līdz 80 latiem, bet no nākamā gada pāriet uz citu pagaidu nodarbinātības formu, kas būs pieejama vairs tikai trīs vai četrus, nevis sešus mēnešus. Labklājības ministre Ilona Jurševska optimistiski uzskata, ka «simtlatnieku» programma ir attaisnojusies. Ministre pārliecināta, ka «simtlatnieku» pasākums bijusi «vienīgā iespēja cilvēkiem izdzīvot».
Cerams, ka šis sociālais eksperiments neuzmundrinās valdību īstenot vēl «ambiciozākus» taupības pasākumus. Ja jau desmitiem tūkstošu cilvēku, pēc ministres domām, ir pierādījuši, ka var «izdzīvot» ar 100 latiem, bail, ka valdībai konsolidācijas izmisumā var rasties loģisks jautājums, kāpēc iztikas minimums ir 170 latu? Patiesībā jau valstī, kurā no iztikas minimuma vienmēr ir atvilkti arī nodokļi, jēdziens «iztikas minimums» nekad nav bijis ne svēts, ne īsti patiess. Latvijā iztikas minimuma kritērijs nekad nav godīgi ievērots, cilvēki ir pieraduši, ka vārdi nav tādi, kā izklausās.
«Simtlatnieku» projektu sedz Eiropas Sociālā fonda finansējums, tāpēc neviens īsti neapspriež tā būtību, sakot, ka jāpriecājas par to, ko dod. Tomēr. Ja Latvijai nebūtu izvirzīti tik drastiski starptautiskā aizdevuma nosacījumi, mums varbūt nemaz nevajadzētu īstenot tādas Latviju pazemojošas programmas, kāda ir šī «simtlatnieku», bet drīz jau «astoņdesmitlatnieku» programma.