Jaunais vīrs paņēma hipotekāro kredītu uz trīsdesmit gadiem un nopirka jauku divistabu dzīvoklīti Staļina laika mājā. Savu dzīvokli Mazajā Kalna ielā viņš izīrēja brālēnam no laukiem. Pēc pieciem gadiem, kad viņiem piedzima otrs dēliņš, tēvamāsa nolēma pārcelties uz pansionātu un savu lauku māju novēlēja Elvim. Jaunie, kuriem darbs bija pilsētā un lauku mājas apsaimniekošanai nebija ne prasmju, ne iespēju, māju nolēma pārdot. Sagadījās, ka pēc sludinājuma to noskatīja kāds ārzemju latvietis, un bez vārda runas samaksāja prasīto naudu. Elvis un Ilva nolēma noņemt no pleciem parādu jūgu, ar iegūto naudu nomaksājot lielāko daļu hipotekārā kredīta bankā.
Taču bankā Elvis pēkšņi noskaidroja, ka par viņa labajiem nodomiem tur neviens nepriecājās. Vēl vairāk - par to, ka parāds tiek nokārtots pirms laika, jāmaksā sods! Elvja gadījumā tie bija 800 latu. Ģimenei tā bija liela nauda. Kad Elvis sāka skaidrot lietas būtību, izrādījās, ka kredīta noteikumos bija arī punkts, kas noteica, cik procentu bankai jāmaksā gadījumā, ja parāds tiek dzēsts ātrāk par paredzēto laiku. Protams, tagad Elvis desmit reižu būtu pārlasījis hipotekārā kredīta nosacījumus, bet toreiz, jaunības un cerību spārnots, viņš uzmanību visiem līguma nosacījumiem nepievērsa. Elvis smej: «Te nu parādās patiesība, ka mūžu dzīvo, mūžu mācies!» Apspriedies ar Ilvu, Elvis pieņēma lēmumu - lai cik arī būtu jāpārmaksā, vismaz parāds būs nokārtots un turpmāk varēs mierīgi rēķināties ar savu naudu, nebaidoties par algas samazinājumu darbā vai par darba zaudējumu. Turklāt Elvim radās iespēja šajos grūtajos laikos samērā izdevīgi pārdot dzīvoklīti Mazajā Kalna ielā un arī šo naudu pievienot bankai atdodamajai summai. Samaksājis soda naudā 1200 latu, Elvis gandrīz pilnīgi nokārtoja parādu. Viņš skumji pasmaida: «Lai es vēl kādreiz aizņemtos naudu bankā! Protams, nekad nesaki - nekad, bet tagad zinu, ka bankas nekad nepaliks zaudētājos. Tās taču dzīvo no kredītņēmēju procentiem!»