Ne tikai izdzīvot
«Eksistē divi domāšanas veidi - impēriskais un mazas valsts. Ar impērisko domāšanu sastopamies ik uz soļa - tā vienādo, vienkāršo. Vienādošanu savulaik veica baznīca - viena ticība, viena valoda, viens pāvests. To pazinām arī padomju laikos. Taču tuvāka Dievam, pasaules kārtībai ir dažādība.» Līdzīgus procesus J.Lejiņš saskata arī globalizētajā pasaulē. «Šodienas ideoloģija ir - jāpelna nauda, nevis jādzīvo. Cilvēki jauc iespējas ar vajadzībām. Atšķirība ir milzīga. Vajadzību ir maz - ģimene, siltums, ēdiens, bērni. Bet, ja cilvēks grib pelnīt naudu, viņam jārēķinās, ka nauda diktēs savus noteikumus. Ja viņš grib dzīvot, tad būs noteicējs par sevi.»
Rakstnieks romānā gribējis iedzīvināt tautas izdzīvošanas formulu. «Tas mehānisms, ko izgudroja toreiz, šodien atkal sāk darboties, instinkti māca saprast, ka mūs vedina nepareizā virzienā.» Formulu J.Lejiņš sauc par «izlietā ūdens principu»: «Esam mācējuši ne tikai izdzīvot, bet saglabāt sevi - savas zināšanas, skaistuma, pasaules izjūtu. Interesanti salīdzināt latviešu un leišu vēsturi. Līdz XV gadsimtam Lietuva bija viena no lielākajām Eiropas valstīm - no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Šodien esam vienādā stāvoklī. Izņemot vienu - leiši ir kārtīgi katoļi. Ja latvietis ir kristietis, viņam tai pat laikā ir arī pagāniskā dabas izjūta. Tas tāpēc, ka mūsējie nevienojās. Valsts būtu jāveido pēc impērijas principa, bet kā kristietība izplatījās Eiropā? Piespieda kristīties karali, tad spieda kristīt citus. Tā darīja arī leiši, viņi vienubrīd bija spiesti izkaut vai izsūtīt no valsts divas trešdaļas nacionālās aristokrātijas, kas to negribēja pieņemt. Centralizētu sistēmu tai brīdī nemaz nedrīkstēja radīt, to pievākt būtu vienkāršāk. Bet sākās ilgstošas militāras un politiskas cīņas. Vācieši neuzvarēja - ieguva ceļus, bet ne cilvēkus. Dabūja miesu, bet nedabūja dvēseli.» Par šodienu rakstnieks saka: «Mēs nevaram pretoties globalizācijai. Bet atrast veidu, kā sistēmu neņemt par pilnu, neļaut, lai tevi sagrauj, to gan mēs varam. Jāsaprot, ka, dzenoties pakaļ tam, kas aicina, tu būsi mūžīgi atkarīgs no aicinātāja. Tā toreiz bija ar baznīcas varu, tā šodien ir ar naudas varu.»
Literatūras kritiķi slavē romānus par jaunu pieeju vēsturiskajai literatūrai Latvijā. Rakstnieks saka - savu māju būvējot uz faktiem. Vispirms - ģeopolitiskais konteksts. «Mani pārsteidz, ka cilvēki joprojām par baltu patiesību pieņem vēstures ideoloģisko variantu - Indriķa hroniku. Neviens taču nezina, kas to rakstījis. Saglabājušies fragmenti, no kuriem XIX gs. baltvācu vēsturnieki uztaisīja hroniku.» Tajā iezadzies vācu skatījums uz notiekošo. «Bet, dzīvojot krustpunktā ceļam no varjagiem uz grieķiem, jāskatās kontekstā. Krievzemē kņazistes plēsās savā starpā, dāņi norietēja, vācieši uznāca uz skatuves, zviedri cīnījās par Baltijas ziemeļu galu. Iedomāties, ka starp tik attīstītiem kaimiņiem mēs bijām ļoti atpalikuši, ir absurds.» Par to saglabājušās liecības.
Starp baļķi un akmeni
«Pieņemts par avotiem uzskatīt rakstīto. Bet mums, kas esam izdzīvojuši padomju laikus un piedzīvojam Eiropas Savienību, vajadzētu saprast - rakstītā vēsture vienmēr ir ideoloģijas forma. Tāpēc uzticos arheoloģijai, antropoloģijai. Tās nevar parādīt to, kā nav bijis, kaut cits jautājums - kā iztulko atrasto.»
Piemēram, XX gs. 60.gados esot atrasts īpašā tērauda kalšanas tehnikā darinātas, t.s. Damaskas tērauda šķēpa smailes, kaltas no Latvijas purva rūdas. «Tas nozīmē - mūsu tehnoloģija bija augstu attīstīta. Atrasto asmeņu cietība ir līdzvērtīga mūsdienu tehnoloģiskajam tēraudam. Fantastiski. Vai, piemēram, izpētīts, ka Vidzemē XIII gs. sākumā vīriešu vidējais augums bija 1,78 m. Tas ir viens no lielākajiem tā laika Eiropā. Pēc tam auguma līkne aiziet uz leju - pasliktinājās pārtika, epidēmijas, ģenētiskais mantojums izvazāts... Latvijā simts gadus bija totāls karš. Tas nozīmē - četras karavīru paaudzes noslaucītas no zemes. Tie ir fakti, no kuriem daudz var secināt.»
Nākoties izskaust arī loģikas kļūdas. «Saka - te bija atpalicība, nemācēja celt akmens celtnes. Taču Eiropa dalās ne tikai austrumos un rietumos, bet arī ziemeļos un dienvidos. Profesionāli celtnieki saka - lai mūsu klimatā pietiktu siltuma, vajadzīgs 30 cm biezs baļķis. Lai to pašu efektu panāktu akmens celtnē, vajadzīgs pusotru metru biezs mūris. Akmens celtnes būvē dienvidos, jo tur vajag vēsumu, ne siltumu.»
Par Latvijas senvēsturi rakstīts arī iepriekš, bet, kā saka J.Lejiņš, viņa romāni «dziļāk ieurbušies», ar romantisko skatījumu nepietiek. Par šo pieeju gan rakstnieks tiekot atalgots pat ar publiskiem uzbrukumiem, «par to, ka latviešus netaisu stulbus». «Šis ir mans skatījums uz vēsturi - cik vien godprātīgi to varēju izdarīt. Kritērijs ir vienkāršs - katrai tautai jāraksta sava vēsture. Un katram laikam, jo katra laikmeta cilvēki vēsturi redz citādi.»