«Psiholoģiski biju gatavs skriet jau Helsinkos tajā pašā dienā pēc traumas gūšanas. Šajā ziņā nebūs nekādu problēmu. Rehabilitācija norit pēc plāna, un nākamajā vasarā gatavojos skriet ar pilnu jaudu,» tikmēr pats Ronalds Amerikā mērķtiecīgi turpina gatavoties nākamajai vieglatlētikas sezonai. Un ne tikai, jo tālākajos plānos ir ierakstīts arī bobslejs.
Saka jau, ka pēc operācijas Ahilleja cīpsla esot vēl stiprāka…
Par Ahilleju es vispār neuztraucos. Kopš pagājušā aprīļa man vārīgs ir cirksnis, bet regulāri peldu baseinā, tāpēc domāju, ka arī šajā ziņā viss būs kārtībā.
Rehabilitācijas periodā ievērojami apsteidzi grafiku, kādu parasti šādos gadījumos piemēro pacientiem. Cenšanās visu darīt ātrāk ir attaisnojusies?
Jā, pilnīgi noteikti. Pagājusi bija tikai viena nedēļa pēc operācijas, kad es jau gāju pie Mareka (LOV fizioterapeits Osovskis - aut.) un sāku noslogot kāju. Piektajā nedēļā jau staigāju bez kruķiem. Pilnībā uzticējos Marekam un ārstam Vitoldam Jurkevičam.
Ko vari tagad darīt, kad jau pagājuši pieci mēneši pēc liktenīgā skrējiena Helsinku stadionā?
Es jau skrienu.
Cik sekundēs vari noskriet 100 metrus?
Neesmu uz laiku skrējis. Domāju, ka 15 sekundēs varētu. Mans Amerikas treneris ir ļoti piesardzīgs. Viņš uzskata, ka viss ir jādara pakāpeniski un ka nedrīkst pārslogot kāju. Pēc plāna man janvārī sāksies nopietnāki skriešanas treniņi. Tad būs jāskrien 100 un 200 metri ar atkārtojumiem.
Esi jau arī domājis, kad varētu būt pirmās sacensības?
Jūnijā, jo nav nozīmes ātrāk mačos iziet skrejceliņā tikai tāpēc, lai noskrietu distanci. Ap to laiku visam vajadzētu jau būt kārtībā, lai varētu skriet par simts procentiem.
Sezonas galvenās sacensības acīmredzot būs pasaules čempionāts Maskavā. Tēvs saka, ka jāizvirza mērķis iekļūt pusfinālā…
Tieši tā. Ar 10,20 sekundēm vajadzētu pietikt. Mans mērķis nākamsezon ir sasniegt Latvijas rekordu un skriet 10,00 līdz 10,10 sekunžu robežās. 10,30 sekundes mani neapmierinās. Tad nav vērts turpināt. Ja reiz pagājušajā sezonā Helsinkos jau ar sāpošu kāju varēju skriet 10,28 sekundēs, tad domāju, ka latiņa ir jāceļ uz augšu. Liela nozīme gan būs tam, kā kāja jutīsies pie maksimālām slodzēm.
Finansiālā situācija nav kļuvusi spiedīgāka?
Esmu Latvijas Olimpiskās vienības B sastāvā. Kaut kā cīnos. Nē, ir normāli - es nesūdzos.
Neesi vairs students. Kā Amerikā mainījusies sadzīve?
Garlaicīgi man nav. Kad mācījos, bija pat vieglāk, jo lekcijās varēju izvēdināt galvu. Tagad ceļos pat naktī, ja mostas desmit mēnešus vecā meitiņa Anabella. Līdz trijiem pēcpusdienā esmu kopā ar viņu, pēc tam eju uz treniņu un baseinu.
Pagājušajā vasarā esi runājis ar Latvijas bobsleja izlases galveno treneri Sandi Prūsi…
Principā ir jau izlemts, ka pēc pasaules čempionāta Maskavā es pārslēdzos uz bobsleju un gatavojos Soču olimpiādei. Vasaras olimpiskās spēles Londonā traumas dēļ man gāja secen.
Pēc Maskavas vieglatlētikai tiks pielikts punkts?
Nē, ja tiešām kļūšu par bobslejistu, pēc Sočiem būs pietiekami daudz laika, lai sagatavotos nākamajai vasaras sezonai.
Bobslejā gan jau uzaudzēsi muskuļu masu…
Ar svaru man problēmām nevajadzētu būt. Prūsis teica, ka viņam četrinieku ekipāžā ir vajadzīgs viens stūmējs ar svaru no 85 līdz 90 kilogramiem, tā ka man vēl pāris kilogramu būs jāmet nost. Patlaban man ir 92 kilogrami. Par manām spēka un ātruma īpašībām Prūsis nešaubās. Svarīgi būs, kā es pielāgošos skriešanai pa ledu un kā apgūšu ielēkšanu bobsleja kamanās. Un vēl jau arī, vai nebūs bail braukt lejā pa trasi.