Māksliniece Anita Jansone-Zirnīte aicina zaļajā pagalmā, kur māja un skaists šķūnis ar lubiņu jumtiem, kur ābeles, ogu krūmi, dobes, dižas liepas, irbenājs, korintes, plūškoks. Pie pašas mājas, ar saknēm un lapotni aptvēris Viļņus, zaļo ozols, nedaudz attālāk šalc pašu stādīts mežs. Anitai rit skaists un mierīgs dzīves periods dzimtas mājā, kur miers un klusums un kur labprāt ierodas draugi.
Stabili un mājīgi
Anita ir dzimusi rīdziniece: «Un Rīga man nepārejoši būs asinīs. Tur man tagad ir maza vietiņa, kur palikt, kad iebraucu, bet lielāko daļu laika pavadu šeit. Bērnībā te bieži ciemojos pie vecmāmiņas un vectēva. Agrāk mājām bija skaists vārds Antiņi, bet apkārtnē bija vairāki Antiņi, un vectēvs mājām deva skaisto vārdu Viļņi. Jaunībā sapņoju, ka dzīvošu pie jūras - ar un bez krāsu kastes bieži staigāšu gar jūru, vispār esmu liela staigātāja. Taču mana realitāte tagad ir te. Viļņos atgriezos lēnām, bet pavisam. Te gadalaiku maiņa, zeme un daba ir visās sajūtās, te man labi strādāt. Viļņos darba netrūkst nekad - patīk strādāt dārzā un pļaut zāli, stādīt un ravēt, katru dienu ieraudzīt brīnumu ierastajā un rast veldzējošu mieru, spītējot negācijām pasaulē. Kaut kā speciāli nevingroju, bet dārzā, darbus darot, kārtīgi izkustinu locekļus. Tad milzīgs gandarījums, bet mugura slapja. Es nesaprotu, kā vasarā var aizbraukt no Latvijas, kad te ir tik skaisti!»
Ieejot mājā, noliecam galvu, jo durvju aila ir gana zema. Istabās valda tīkams vēsums. Pa labi viesu daļa - balta istaba ar baltām mēbelēm, pa kreisi omulīga privāta telpa, kur viss miesai un garam - grāmatu plaukti, kas iekārtoti arī visur citur mājā, klubkrēsls, darba galds. Stabili un mājīgi. Pa šaurām un stāvām koka kāpnēm nokļūstam Anitas darbnīcā otrajā stāvā, telpā ar augstiem griestiem un skaistām logu ailām. Anita stāsta, ka darbnīcu bēniņos izdevies iekārtot 80. gados, kad izbraucēji no Padomju Savienības stipri pirka mākslinieku darbus. Viņa naudu par pārdotajām gleznām ieguldīja darbnīcas izveidē.
Milzīgās māla krūzēs sakārtotas lielas un mazas otas. Tās gaida savu brīdi. Anita Jansone-Zirnīte gleznās niansētā krāsu daudzveidībā pauž savu Latvijas redzējumu, un, paldies Dievam, ka viņas darbi aizceļojuši plašajā pasaulē, nesot mākslinieces izjusto vēstījumu par mūsu skaisto zemi. Anita runā konkrēti: «Glezniecība ir visa mana dzīve, bet reāli 24 stundas negleznoju. Daru to periodiem, jo vēl ir daudzas citas lietas, ko darīt. Pēdējais darbiņš - uzrakstīju kādam projektam pārdomas par latvju zīmēm un krāsu izjūtu. Esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk viss, ko daru. Ar prieku slauku grīdu, mazgāju traukus, pļauju zāli un ravēju dobes, un tas netraucē domāt par gleznošanu.»
Tuvu jūrai klāt
Anita ir nepārtrauktā kustībā, un viņai pietiek spēka visam. Jaunībā aizrautīgi piedalījusies Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupā, sākot no 70. gadu vidus kopā ar dzīvesbiedru dzejnieku Pēteri Zirnīti (1944-2001) daudz darījuši, veicinot kultūras dzīves attīstību Burtniekos: «80. gadu beigās ar Pēteri sapratām, ka esam vajadzīgi šai vietai un cilvēkiem, izjutām gandarījumu un pleca sajūtu.» Aktīva izvērsās Anitas radošā darbība. Viņas kontā ir ap pussimts grāmatu ilustrāciju, māksliniecei notikušas gandrīz 50 personālizstādes, viņas darbi atrodas daudzos Latvijas un citvalstu mākslas muzejos un privātkolekcijās.
Laika un darba gaitā nav izplēnējusi Anitas mīlestība uz jūru: «Jūra man ir svarīga. Žēl, ka jaunībā tās skaistākajai daļai mūs nelaida klāt. Es jau biju paceļojusi pa ārzemēm, tikusi uz Zviedriju, Dāniju, bet, kad 1988. gadā pusnelegāli pirmo reizi nokļuvu Kolkas ragā, sapratu, ka šīs vietas priekšā daudz kas cits nobāl. Pie jūras esmu bieži. Pagājušajā ziemā trīs mēnešus strādāju Dubultos. Jau piekto gadu vasarā Baltijas jūras aizsardzības projekta Mana jūra ietvaros kopā ar domubiedriem dodos zaļajā ekspedīcijā gar jūru no Nidas līdz Ainažiem. Jebkurš interesents var pievienoties ekspedīcijai jebkurā ceļa posmā un iet ar grupu tik, cik laiks un gribēšana atļauj. Man patīk ceļabiedri, lielāko tiesu tā ir jauniešu kompānija, patīk viņu domāšana. Tā ir īstena Latvijas mīlestība reālā darbībā. Man svarīgi, ka jauni cilvēki iemācās redzēt jūras svarīgumu. Noejot ap 25 kilometriem dienā, ir laiks ieklausīties jūras viļņojumā, domāt, domāt. Arī manu krāsojamo bērnu grāmatu Ķūķis iet gar jūru iedvesmoja viens no šiem pārgājieniem gar jūru.»
Zeme, ainava, zīmes
Viesu galā malkojam kafiju no baltām krūzēm. Anita, sadzirdot kamenes dūkšanu, ar baltas lapas un glāzes palīdzību saņem kukaini un izlaiž pa logu laukā. Tas nav žests, bet dabas izjūta. Ikviena radība ir mūsu cieņas vērta.
Anita stāsta, ka cilvēka dzīve ir daudzveidīga, un ir lietas, kuras grūti izstāstāmas, bet tās var uzgleznot. Gleznošana ir sava veida attīrīšanās process. Anita savu krāsu izjūtu trenējusi visu mūžu, tāpēc spēj uztvert un uzlikt uz audekla toņu un sajūtu nebeidzamās nianses: «Zemei ir tik daudz stāvokļu un noskaņu - novembrī tā ir kā pirmviela, brīnišķīgi dziļa un melna; zaļajai zemei ir neskaitāmi daudz gradāciju; aprīlī, kad zeme mostas jaunai dzīvei, tā ir nervoza. Zeme mūs vienmēr gaida atgriežamies. Man ir gleznu cikls Zeme.»
Jau pāris gadu desmitu Anitai Jansonei-Zirnītei svarīgas latvju rakstu zīmes: «Nekad neuzzināsim, kā latvieši nonāca pie savām zīmēm. Esmu par tām daudz lasījusi, uzrakstīju maģistra darbu par latvju zīmēm, bet, neskatoties uz zinātnieku milzīgo pētniecības darbu šajā jomā, vienmēr paliks noslēpums, kā senais cilvēks nonāca pie rakstu zīmēm, kuras tagad mums - Lielvārdes jostā ieaustas un ikdienā godātas - ir tik svarīgas, dod tautai spēku. Es domāju par zīmēm caur sajūtām, caur ainavu. Manu gleznu kompozīcijas balstītas latvju rakstu zīmju asociatīvā izmantošanā. Tā tapa arī mans gleznu cikls Ainavas zīmes - caur ainavu redzu zīmi, caur zīmi - ainavu.»
Kā stiprais ozols aiz mājas, Anita ieaugusi Burtniekos, pieķērusies šai vietai un nejūtas atrauta no pasaules. No Viļņiem ar roku sasniedzami Burtnieki, tikai trīs kilometru attālumā ir Burtnieku ezers. Anita stāsta: «Jaunības laiks pagāja dinamiskā vidē Rīgā. Uz laukiem toreiz atbraucu diezgan reti. Tagad esmu atgriezusies dzimtas mājās. Autobusa pietura tepat netālu. Valmiera pārdesmit kilometru attālumā. Rīga arī nav tālu. Somā ielieku planšetdatoru, laiks ceļā paiet nemanot. Mašīnas man nav, un labi vien ir - izkāpjot no autobusa, man par braucamo vairs nav jārūpējas. Esmu atkal mājās, visapkārt klusums, miers.
Man nav dienas režīma, bet gadās, ka kaimiņš Jānis mani ar laivu četros no rīta aizved Burtniekā makšķerēt. Ar makšķerkātu rokās laivā sēž Jānis, es baudu saullēktu, kas nemaz tik bieži negadās, jo cīrulis es noteikti neesmu. Man biežāk izdodas ar vīna glāzi rokās dārzā vērot brīnišķīgos Burtnieku saulrietus.»