Rihards sācis kavēt skolu, lietojis alkoholu kopā ar gadu jaunāko brāli, atradis «nepareizos» draugus. Reiz jaunieši bez atļaujas paņēmuši svešu mašīnu un to sadauzījuši. Rihardam piesprieda divus, brālim - pusotru gadu nosacīti. Brāļus tas nav apturējis. «Kad aptrūkās alkohols, zagām to veikalos. Arī lietas, ko varēja pārdot, piemēram, makšķerēšanas piederumus,» Rihards stāsta. Kāda alkohola pudele izrādījusies liktenīga - puišus pieķēra un, sasummējot pārkāpumus, piesprieda Rihardam divus gadus cietumā. Viņa brālis devās uz Cēsu koloniju nepilngadīgajiem.
Rihards ir viens no 122 VPD klientiem, kas šogad nosacīti atbrīvoti no cietuma pirms termiņa. Pusgadu viņu uzraudzīs dienesta darbinieki, palīdzot iekļauties sabiedrībā. Savukārt, ja puisis nebrīvē būtu pavadījis pilnu soda termiņu, valsts atbalsts viņam vairs nepienāktos. Tas pats liktenis gaida 140 ieslodzītos, kas aprīlī un maijā izlaisti no cietumiem pēc tam, kad 1. aprīlī spēkā stājušies apjomīgi grozījumi Krimināllikumā. Speciālisti brīdina: palikuši bez palīdzības, tie var pastrādāt jaunus noziegumus.
Cietums nelietderīgs
Ar jaunajiem grozījumiem ievērojami mīkstināti sodi par mantiskiem noziegumiem (zādzības un laupīšanas), savukārt par vairākiem smagiem noziegumiem tagad sodīs bargāk, piemēram, jau pie pirmās slepkavības var piespriest mūža ieslodzījumu. Piemēros arī kombinētos sodus, piemēram, nosacītu brīvības atņemšanu kopā ar piespiedu darbu. Jaunās politikas pamatā ir taisnīgums un resocializācija. Tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga uzsver: tiesai jāskatās ne vien uz likuma pantu, bet arī jāvērtē noziedznieka riski un vajadzības. Piemēram, ja vīrieti ar astoņu klašu izglītību tiesā par zagšanu, viņam ir jāpabeidz pamatskola, jāiesaistās resocializācijas programmā un jāārstējas no atkarībām. Ja viņš nav bīstams sabiedrībai, reāls cietumsods nav vajadzīgs.
Masveidā neatbrīvos
Izmaiņas skar ne vien jaunus noziegumus pastrādājušos, bet arī iepriekš notiesātos. Ja grozījumi paredz mazāku sodu, nekā ieslodzītais saņēmis, spriedums ir jāpārskata. Daļai samazināsies soda termiņš, daļa pievienosies jau atbrīvotajiem. Par to skaitu prognozes gan svārstās. Atstādinātais Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks Visvaldis Puķīte izteicies, ka atbrīvot varētu ap 30% ieslodzīto. IeVP Resocializācijas nodaļas priekšniece Ilona Spure gan tā neuzskata: «Tie nebūs nekādi 2000 - labi, ja 200.» Pārsvarā notiesātie izcieš sodu pēc vairākiem pantiem - pat ja viens paredzēs mazāku sodu, citi ne, piebilst I. Kronberga. Viņa uzskata, ka noziedzības līmenis nepieaugs: «Šobrīd cietumsodi nav saturiski pamatoti. Turklāt arī ieslodzījumā tiek pastrādāti noziegumi.» Skeptiskāks ir bijušais policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis - viņš šaubās, piemēram, vai par dzīvokļu zādzībām bija jāsamazina sods uzreiz uz pusi. Izbrīnu raisa arī samazinātais sods par smagu miesas bojājumu nodarīšanu, ja noziegumus pret personu mīkstināt nebija paredzēts.
Trūkst darbinieku
Pēdējā laikā ir domāts arī par resocializāciju cietumos. Pērn stājušās spēkā izmaiņas Sodu izpildes kodeksā, šogad pieņemta notiesāto resocializācijas īstenošanas kārtība. 2012. gada aprīlī ieviests jauninājums - likumpārkāpējam ienākot cietumā, speciālistu komanda izvērtē tā riskus un vajadzības un izvēlas piemērotos resocializācijas līdzekļus. Vismaz reizi gadā novērtējums jāveic atkārtoti. To arī ņem vērā, virzot ieslodzīto uz pirmstermiņa atbrīvošanu.
Cietumos gan trūkst darbinieku, un plānotā apjomā pasākumus īstenot nav iespējams. Šobrīd viens psihologs un sociālais pedagogs strādā ar 500-600 ieslodzītajiem, algai nepārsniedzot 200 latu pēc nodokļu nomaksas. Lai īstenotu jauno kārtību, 2014. gadā papildus nepieciešami 13 psihologi un septiņi sociālie darbinieki, 2015. gadā - vēl 57 speciālisti. Plānots arī palielināt algas. Tiesa, nav skaidrs, vai nākamā gada budžetam tam atradīsies līdzekļi. I. Kronberga lēš, ka jauno kārtību varēs īstenot vien uz pusi.
Tas gan nenozīmē, ka pašlaik resocializācija cietumos nenotiek, uzsver I. Spure. Katrā cietumā ir izvietotas vismaz divas trīs vakarskolu vai arodskolu filiāles. Izglītību iegūst vairāk par pusi ieslodzīto. Tiesa, ne visi vēlāk iekļaujas darba tirgū. «Ir tādi, kuriem ir tendence atgriezties cietumā. Varbūt kāds ieguvis piecas specialitātes, bet viņš nekad neies strādāt - viņa pamata darbs ir zagšana,» saka I. Spure. Daudzi arī apmeklē nodarbības vienīgi, lai parādītu sevi no labās puses un atbrīvotos pirms termiņa. Savukārt ievērojamai daļai ir garīgās veselības problēmas, un viņi nav spējīgi apgūt vielu.
Apmēram ceturtdaļa ieslodzīto strādā, vairāk par 700 piedalās resocializācijas programmās, ko pārsvarā vada cietuma darbinieki - psihologi, sociālie darbinieki vai vecākie inspektori. Zemās algas dēļ tie gan pastāvīgi mainās. «Mēs apmācām darbinieku vadīt konkrētu programmu, bet nākammēnes viņš ir prom,» skaidro I. Spure. Psihologiem un sociālajiem darbiniekiem jāsniedz arī individuālas konsultācijas.
Ieslodzītos, kas atbrīvoti pirms termiņa, uzrauga probācijas dienests. Arī Rihardam šeit jānāk reizi divās nedēļās. Gan viņu, gan brāli apgādībā paņēmusi māte un patēvs. «Cietumā esmu guvis mācību,» puisis stāsta. Viņš reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) un šobrīd strādā brīvprātīgajā darbā, saņemot 40 latu stipendiju. Alkoholu viņš praktiski nelieto un nesen iepazinies ar meiteni. Viņa lietas vadītāja Velga Makarēviča uzskata, ka abi brāļi nebūt nav zuduši sabiedrībai. Citu dienesta klientu prognozes gan nav tik labas. Piemēram, pret kādu 22 gadus vecu puisi ierosinātas 50 krimināllietas par zādzībām, tagad viņš atrodas cietumā. V. Makarēviča atzīst, ka darbs ar šādiem jauniešiem bieži ir veltīgs.
Ar augsta riska klientiem VPD darbinieki tiekas divreiz mēnesī, ar zema - reizi trijos mēnešos, skaidro VPD vadītāja vietniece Irina Pūrīte. Pirmajā grupā parasti ietilpst nosacīti notiesātie un pirmstermiņa atbrīvotie, otrajā - pirmo reizi notiesātie, kas izdarījuši vieglus kriminālpārkāpumus. Tāpat kā cietumā, šeit identificē klienta problēmas un sagatavo uzraudzības plānu, kura izpildi pārbauda nākamās tikšanās laikā, piemēram, vai klients ir reģistrējies NVA, vērsies sociālajā dienestā, noformējis darba līgumu. Likumpārkāpējus iesaista arī probācijas programmās.
Paliek bez dzīvesvietas
Savukārt tiem, kas izcietuši pilnu soda termiņu, valsts atbalsts nepienākas. Pirms dažiem gadiem VPD apsekoja dzīvesvietu, norādīja, kur meklēt palīdzību, palīdzēja reģistrēties NVA. Bija noslēgti arī deviņi sadarbības līgumi ar sociālās rehabilitācijas centriem. Taču krīzes laikā šo dienesta funkciju likvidēja un šobrīd atjaunot neplāno. VPD vadītājs Aleksandrs Dementjevs gan izteicies, ka valstij tas neizmaksātu dārgi - 30 000 latu gadā.
Tikmēr katru gadu bez dzīvesvietas paliek arvien vairāk bijušo ieslodzīto. Uz sociālo palīdzību jāgaida kopējā rindā vispārējā kārtībā. «Viņš labāk aizies pie vecajiem draugiem, iedzers un aiz stūra apzags pensionāri,» saka I. Spure. Šobrīd IevP strādā pie programmas, kas varētu risināt šo problēmu, - palīdzību bijušajiem ieslodzītajiem varētu sniegt pašvaldības sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām. I. Pūrīte uzskata - cilvēks var mainīties pat tad, ja vairākas reizes nonācis cietumā. Viņa atminas gadījumu, kad pirmskrīzes laikā VPD caur sociālo dienestu nokārtoja dzīvesvietu klientam. «Viņš raudādams teica: «Es pirmoreiz mūžā saņemu šādu palīdzību.» Vairāk viņš cietumā nav atgriezies.»
Risinājums - pusceļa mājas
Pēc atbrīvošanas cilvēks atrodas augsta riska situācijā, uzsver I. Kronberga. Vairākās ES valstīs, tostarp Somijā un Norvēģijā, bijušie ieslodzītie kādu laiku mitinās t. s. pusceļa mājās, kas kalpo par tiltu starp cietumu un sabiedrību. Ideja ir šāda: ieslodzītais tur drīkst uzturēties pusgadu, kura laikā jāmāk nostāties uz kājām. Pirmos divus mēnešus viņam sniegtu lielāku atbalstu - ēdinātu, piešķirtu bezmaksas gultasvietu. Šajā laikā viņam būtu jāatrod darbs. Nākamos divus mēnešus to ēdinātu tikai vienreiz dienā, gultasveļa būtu jāpērk un jāmazgā pašam. Pēdējos divus mēnešus ēdināšana nav paredzēta un par istabu jāmaksā pašam, skaidro I. Kronberga.
Vienīgais sociālās rehabilitācijas centrs, kas bijušajiem cietumniekiem sniedz kompleksu sistēmu, palīdzot iekļauties sabiedrībā, ir Salas pagasta Ratnieki. Pirmskrīzes laikā ar centru slēdza līgumu probācijas dienests, pašlaik tas jāfinansē pašvaldībai, taču līdzekļu nepietiek. Ar līdzīgām problēmām saskaras arī evaņģēlisko kristiešu draudze Zilais krusts, kas nodrošina palīdzību krīzes situācijā nonākušajiem, stāsta tās prezidents Kārlis Dreimanis. Organizācijai ir patversme Rīgā, centri Kabiles un Lēdmanes pagastā. Ziemā tur kopumā nakšņo vairāk par 150 cilvēkiem, vasarā - 40-50. Vismaz pusi veido bijušie ieslodzītie. Agrāk slēgts līgums ar probācijas dienestu, šobrīd Rīgas dome patversmē finansē vien 20 vietu, tāpēc tur palikt par brīvu bieži vien nav iespējams. Savukārt Ogres rajona Lēdmanes pagastā dzīvo ap 20 vīriešiem un strādā tūrisma objektā Trušu karaliste.