Lai arī pētījumā aptaujātie Latvijas darba devēji un strādājošie biežāk nekā vidēji citās ES valstīs atzinuši, ka viņu uzņēmumā ir psihoemocionālie riska faktori, Latvijas uzņēmumos ievērojami retāk nekā citās valstīs tiek domāts par to mazināšanu un novēršanu. Latvijas iedzīvotāji par būtiskākajiem riska faktoriem, kas var radīt paaugstinātu stresu, nosauc garas darba stundas, «sarežģītu» klientu apkalpošanu, fiziskas vai garīgas vardarbības draudus, neskaidru uzņēmuma personāla attīstības politiku, kā arī nodarbināto neiesaistīšanos darba vides veidošanā uzņēmumā. Satraucošs signāls varētu būt arī tas, ka, salīdzinot ar 2009. gadu, pērn pieaudzis tādu nelaimes gadījumu skaits darbavietās, kuri klasificējami kā dabiska nāve, uzskata Valsts darba inspekcijas Darba aizsardzības nodaļas vadītāja Sandra Zariņa. 2009. gadā vislielākais dabiskā nāvē mirušo skaits darbavietās bija vecuma grupā no 55 līdz 64 gadiem (11 cilvēku), bet pērn - vecumā no 45 līdz 54 gadiem (11 cilvēku). «Tas varētu liecināt arī par ilgstošu spriedzi, neatrisinātiem konfliktiem, regulārām virsstundām, nedrošību par nākotni darbavietā,» spriež S. Zariņa.
Lai gan liela daļa pētījumā aptaujāto atzīst, ka novērst šīs negācijas traucē problēmas jūtīgums, informācijas vai resursu trūkums, darba aizsardzības speciālisti norāda, ka līdzēt var pat ar nelielām pārmaiņām darba organizācijā un vidē - ar elastīgāku darbalaiku, atpūtas pauzēm, strādājošo izglītošanu, informēšanu u. c. Savukārt vardarbības, verbālās agresijas, uzmākšanās problēmu, ar kuru, pēc EU-OSHA datiem, kontaktos ar klientiem, pacientiem un citām trešajām personām savās darbavietās sastopas 5-20% strādājošo Eiropā, jāsāk risināt ar tās atzīšanu, kas daudzās valstīs pieklibo.