Vakar no Esplanādes līdz krastmalai soļoja blondīnes, kuras ar pašapziņu un veselīgu humoru ne tikai vāca naudu labdarībai un spodrināja Rīgas tēlu (labvēlīgas ziņas par gaidāmo gājienu parādījās daudzās pasaules ziņu aģentūrās un avīzēs), bet arī, kā saka akcijas organizētāja Latvijas Blondīņu asociācijas prezidente Marika Ģederte, stiprināja cilvēkos pozitīvas emocijas. Vai, kā notikumu piesaka laikraksts The New York Post, «Bold Blond Bid to Block the Blahs» («Bezbailīgas blondīnes bīda bezcerības bloķēšanu.»)
Ir arī pozitīvas pazīmes ekonomikā. Pirmajā ceturksnī pirmo reizi kopš 1995.gada Latvijai bija tekošā konta pārpalikums, kas (nedaudz vienkāršojot) nozīmē, ka mēs par importētām precēm un pakalpojumiem maksājām mazāk nekā saņēmām par eksportētām precēm un pakalpojumiem. Turklāt pārpalikums katru mēnesi no janvāra līdz martam pieauga. Tieši milzīgais tekošā konta deficīts, kuru Latvija uzģenerēja 2006. un 2007.gadā, aizņemoties miljardiem latu un par tiem pērkot importu, bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jau tajā laikā eksperti norādīja uz gaidāmo krīzi Latvijas tautsaimniecībā. Tagad šī milzīgā nelīdzsvarotība ir novērsta, turklāt vairākās nozarēs - lauksaimniecībā, pārtikas ražošanā, kokapstrādē un metālapstrādē - eksports ir sācis augt.
Tātad gan par tautas, gan par tautsaimniecības iespējām pārvarēt krīzi cerības nav zudušas. «Apakšas» rosās, cenšas kaut ko darīt.
Īstās problēmas, kā Latvijā ierasts, ir ar «augšām», ar politisko virsbūvi, kurai pat šajā valstij ļoti bīstamajā brīdī ir mokoši grūti gan vienoties par efektīviem problēmu risinājumiem, gan palīdzēt sabiedrībai noorientēties, lai tā varētu virzīties uz priekšu.
Valdība savā darbā ir sakoncentrējusies uz vienu lietu - budžeta tēriņu samazināšanu. Tas, protams, šajā situācijā ir ļoti svarīgi, tomēr ir arī virkne citu jautājumu, kuri ir tikpat steidzami, par kuriem dzirdam daudz mazāk. Viens, par kuru sāk runāt aizvien skaļāk, ir: kas notiks ar bezdarbniekiem brīdī, kad viņu bezdarbnieka pabalsti izbeigsies? Vai ir kādi konkrēti plāni, kā viņus iesaistīt sabiedriskos darbos vai arī nodrošināt ar kādiem citiem pabalstiem, lai viņi nepaliktu pilnīgi bez iztikas līdzekļiem?
Pat Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), kuram dažādi pašpasludināti nacionālo interešu aizstāvji mīl pārmest cilvēcisku jūtu trūkumu, savos nesenajos paziņojumos ir devis mājienus, ka tieši sociālais jautājums Latvijā to sevišķi satrauc. Intervijā, kuru ceturtdien publicēja SVF mājaslapā, fonda misijas vadītājs Latvijā Marks Grifits vairākkārt pasvītro, ka Latvijai ir jāsaglabā būtiski svarīgākie sociālie pabalsti, un beigās vēl pasaka, ka «Latvijai būs nepieciešama nozīmīga palīdzība no starptautiskās sabiedrības, lai mazinātu krīzes sociālo ietekmi».
Par nelaimi, valdība tikai tagad sāk par šiem jautājumiem domāt. Piektdien Labklājības ministrija informēja, ka kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību, Zemkopības ministriju un Finanšu ministriju tikšot izstrādāts plāns, bet tas būšot gatavs tikai augusta vidū. Tas nav nopietni. Ja labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) nesaprot, ka šie vairs nav treknie gadi, kad dažādus plānus varēja mēnešiem virpināt un beigās iemest miskastē, tad Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (JL) ir nepārprotami viņam jāpasaka, ka šis plāns ir jāizstrādā tuvāko nedēļu laikā, lai tas jau būtu gatavs, kad jaunie pašvaldību vadītāji stāsies pie pienākumu pildīšanas.
Tad vēl Eiropas Savienības fondu apguve, izglītības sistēmas reforma, veselības aprūpes sistēmas reforma, palīdzības programma grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem - visi jautājumi, kuros sabiedrība patlaban saņem neskaidrus, dažkārt pretrunīgus signālus. Tas cilvēkus dezorientē, tādējādi apgrūtinot tautsaimniecības spējas izkulties no «dižķibeles».
Tomēr, pat ja esošā valdība varētu strādāt labāk, patlaban lielākais drauds krīzes pārvarēšanai ir nevis ministru pasivitāte, bet gan ārpus valdības palikušo ietekmīgo politekonomisko spēlētāju neapmierinātība un alkas pēc revanša. Šajā ziņā pagājušā nedēļa bija zīmīga ne tikai ar Andra Šķēles aso uzbrukumu Dombrovska valdībai, bet arī ar Aināra Šlesera (LPP/LC) paziņojumu, ka «pēc pašvaldību vēlēšanām reāli rīcības vara tiks iedota pašvaldībām, kas, protams, neredzot konkrētu rīcību no centrālās varas, nespēs rīkoties pietiekami brīvi, un tieši tāpēc prezidents būs fakta priekšā, lai atlaistu Saeimu.» Tā viņš oficiāli pievienojās Tautas partijas vecbied «centrālā vara ir beigusies» un pēc pašvaldību vēlēšanām ir gaidāmas jaunas Saeimas (un arī prezidenta) vēlēšanas.
Grūti pārspīlēt, cik postoša šāda scenārija izspēlēšana būtu Latvijai. Ja Šķēle un Šlesers tiešām grib gāzt valdību un izprovocēt jaunas vēlēšanas, viņi faktiski aicina uz budžeta mērķtiecīgu sagraušanu. Bez valdības un vēlēšanu gaidās Latvijai nebūtu nekādas iespējas saņemt kārtējo starptautiskā aizdevuma daļu, un Šķēle un Šlesers būtu iegrūduši Latviju bankrotā.