No mākslinieka vienmēr prasa būt opozīcijā. Ko nozīmē māksliniekam būt opozīcijā šodienas kontekstā - varas un mākslas spriedzes pilnajās attiecībās? Parakstīties, rīkot skaļas akcijas, demonstratīvi klusēt vai darbnīcās vienatnē radīt pārliecinošus mākslas darbus?
Es domāju, ka pirmā opozīcija normālam māksliniekam ir neatkarība. Neatkarība dažreiz ir daudz bīstamāka šai pozīcijai nekā pretimrunāšana vai runāšana pa spalvai. Bet to mākslinieks var izdarīt tikai tad, ja viņā iekšā ir sava personība un pārliecība un viņš nemētājas. Tādu cilvēku ir ļoti maz. Mūs, protams, ietekmē, mūs ietekmē informācijas terors, kas reizēm ir pat melīgs, neprecīzs, un tas rada neskaidrību. Manuprāt, tikai tava skaidrā pārliecība ir pozīcija vai opozīcija. Man nepatīk vēstules, kuras jāparaksta ar kādu kopā. Jebkuros laikos esmu centies runāt vienīgi savā vārdā. Tiklīdz ir kolektīvs uzstādījums vai kolektīvs protests, mēs skaitām parakstus, skaitām skaitļus, bet skaitlis neko nenozīmē, nozīmē - nostāja. Man ir subjektīva attieksme pret kolektīvo vēstuļu parakstīšanu. Parasti esmu izvairījies. Es labāk uzrakstu vienu rakstu un pasaku, ko domāju par šo jautājumu. Tad es esmu pārliecināts, ka tās ir manas domas un tikai manas. Man nevajag blakus kādu citu.
Cilvēks tagad ir spiests būt siets, domājot, ko viņš izlaiž sev cauri. Ja šis siets ir caurs, tad, protams, daudz kas izbirst ārā, arī svarīgais. Atlases princips, kas tev vai man ir svarīgs, ko es paturu, - tas ir mans siets. Vērojot mūsu pašreizējo dzīvi, kas notiek šeit, Latvijā, man liekas, ka mēs visu laiku ejam rotaļās. Rotaļās iet arī kultūra un izklaide. Man ļoti dīvains šķiet vārdu salikums «izklaide un kultūra». Mēs paši padarām kultūru par izklaidi un sakām, ka kultūra ir izklaide, bet tās ir pilnīgi dažādas funkcijas.
Mums ir pazudis kultūras vērtības mērs. Televīzija arī ir savā ziņā prese. Tur ir tikai dziedi vai guli, vai celies vai ar zvaigzni, vai politiķi. Arī šis dzeltenums presē - mūs interesē tikai, kas ar ko guļ, ko ēd vai kas ir palielinājis krūtis. Tas vēl tiek sajaukts kopā ar izklaidi un kultūru, un tas, manuprāt, ir briesmīgi.
Vai ir godīgi mākslinieku, kura sūtība ir absolūti pretēja publicistikai un revolucionāram patosam, saukt par kolaboracionistu, apātisku vai bez mugurkaula, ja viņš uzskata, ka protestēt diletantiski ir bezjēdzīgi?
Ja mēs sāksim dalīt - aizstāvēsim kultūru, aizstāvēsim lauksaimniecību, aizstāvēsim ekonomiku, tad mēs praktiski šajā situācijā neaizstāvēsim neko. Tas, ka ir jākliedz un ne tikai jākliedz, - ir fakts. Bet ir jākonkretizē, vai mēs kliedzam konkrēti pret neizdarīto vai pilnīgi sabojāto, vai pret tiem, kas politiski izlemj kādus jautājumus. Domas vai gudrības argumentācija sen jau vairs nestrādā. Pašlaik šī vara var sadzirdēt tikai kādu citu protesta formu. Neuzskatu, ka jāmet ar akmeņiem, bet ir brīži, kad man pašam gribas iedot kādam pa ausi par tām elementārajām muļķībām. Ja finanšu ministrs saka, ka, atlaižot visus cilvēkus no darba, nav domājis, kā pieaugs sociālais budžets, tad tas, manuprāt, ir pilnīgs analfabētisms. Gudrs politisks dialogs sen ir beidzies vai vispār ir bijis. Atkal jāsaka - mēs ejam rotaļās. Mēs ejam rotaļās kopā ar Domburšovu, mēs taisām no šīs politikas nevis analīzi, bet šovu. Tīri no politiskā viedokļa es pat neredzu izeju. Mums ir jāaizstāv nevis kultūra, bet šī dialoga iespēja. Mums ir jārunā kādā citā valodā, lai mūs patiešām sadzirdētu.
Kas tā varētu būt par valodu?
Gudrības valoda tā, diemžēl, nav. Pretī ir cilvēki, kas nemaz nesaprot argumentāciju.
Jūnijā notika Radošo savienību plēnums. Tika nolasīti daži spoži referāti, bet daudzi kultūras darbinieki plēnumu vērtēja kā neizdevušos un vārgulīgu. Kas, jūsuprāt, tika darīts nepareizi?
Atkal tā pati forma. Es nepiedalos. Nepiedalījos arī šajā. Ja es kaut ko gribu pateikt, es mēģinu pateikt pats. Man šķiet, ka vainīga ir tā forma, kāda ir bijusi visu laiku. Visu laiku ir bijuši radošo padomju kongresi un sanākšanas. Viens kliedz, un otrs kliedz, un tad kaut ko pieņem. Tas viss ir bijis arī tajos laikos, šī forma nemainās - mēs pieņemsim kādu deklarāciju, un valdība noteikti izdarīs to, ko mēs gribam. Tas nekad nenotiks. Es domāju, ka ir jāmeklē svaigāka, nebijušāka forma. Varbūt, ka nevajag iet visiem kopā un sēdēt vienā telpā, kurā ir tikai viena aura? Varbūt, ka mēģināt to darīt vieniem pašiem? Kamēr kaut kāda prese ir, - tā ir viena iespēja. Kolektīvais uzstādījums vai kolektīvā doma vienmēr ir banāla.
Iespējams, visiem pārāk labā atmiņā atmodas laiks, kad tieši tādā pašā pēc formas it kā formālā Radošo savienību plēnumā 1988.gadā tika pateiktas liktenīgas lietas - «tika atrauti logi» (Sarmīte Ēlerte), un Baltijas ceļš, kur no svara bija katrs cilvēks. Vai nav tā, ka šobrīd šīs atmiņas un mēģinājumi atdarināt neatdarināmo sāk kļūt par bremzējošu spēku? Pēc jūsu teiktā, secinu, ka jūs šobrīd vairāk ticat viena cilvēka personības spēkam?
Tieši tā. Un tikai. Es vienmēr daudz esmu skatījies, kas notiek Igaunijā. Vienmēr esmu respektējis Jāna Kaplinska domas, bet es ļoti reti esmu respektējis igauņu rakstnieku kongresa vai igauņu inteliģences kopīgu vēstuli, izņemot to vēstuli, kas tika rakstīta senos senos laikos - 80.gadu sākumā. Tas bija pavisam savādāk, vēstules spēks bija ļoti liels. Personība var pateikt daudz vairāk nekā pieci vai seši, vai simt cilvēku. Ir arī izņēmumi. Pirms vairākiem gadiem, toreiz es vēl strādāju Rakstnieku savienībā. Mums bija ļoti laba sadarbība ar zviedriem. Zviedrijas Rakstnieku savienībai bija 100 gadu jubileja. Zviedrijā darbojās bibliotēkas likums, līdzīgs mūsu tagadējam bibliotēkas patapinājuma likumam. To zviedri gribēja likvidēt. Cilvēki sanāca, protestēja, bija parakstu vākšana. Mūsu Rakstnieku savienība arī protestēja. Tad Astrida Lindgrēne teica tā: «Nu, ja to likvidēs, es savas grāmatas izņemu no bibliotēkas.» Tas ļoti perfekti nostrādāja. Ir dažādas formas, kā paust nostāju. Tā ir atbilde uz jautājumu - kā runāt, lai kurlais sadzirdētu?
Vai jūs joprojām esat kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Igaunijā?
Nē, nē. Darba ziņā vairs neesmu nekas, es esmu bezdarbnieks.
Jūs atlaida?
Mani atlaida kā visus tos, kas strādāja. Palika tikai šefi un bosi. Es par velti daru darbu tālāk. Man zvana igauņi vai latvieši un prasa - nokārto mums tādu vai citu jautājumu. Pārtraukt visus kontaktus, kādi man bijuši, ir žēl. Un izdarīts bija daudz. Es tomēr 13 gadu esmu nostrādājis. Tagad tā vēstniecības māja stāv tukša, principā nekas tur nenotiek.
Ar kādiem vārdiem jūsu atlaišana tika pamatota?
Ka krīze, krīze, krīze…
Ir pietiekami pateikt šo vārdu, pārējais pašam jāsaprot?
Es domāju, ka Latvijā tas ir pilnīgi pietiekami, jo Latvijā notiek strukturālās izmaiņas. Tā kā šīs strukturālās izmaiņas notiek matemātiski, es domāju, ka šis rezultāts būs matemātisks.
Mainīsim tēmu. Kas būtu jāzina par pašreizējo Igaunijas kultūras kontekstu, iznākot trīs igauņu dzejnieku krājumiem?
Tallina kopā ar Turku 2011.gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tallina sāk domāt, kā veidot šo programmu, kā veidot dialogu ar somiem, ar Turku. Protams, ka Igaunijā arī ir krīze, par to nav šaubu. Bet tā, pirmkārt, nav tik dziļa. Otrkārt, tur no šīs krīzes tiešām cenšas iziet ārā. Šeit es to absolūti neredzu. Mēs varam nogriezt piecus miljonus vai miljardu, dabūt aizdevumu un iebērt tukšajā traukā naudu, ko mēs esam dabūjuši, un atkal mēs ejam ubagot. Principā tā pašlaik ir viena ubagu valsts. Igaunija tomēr mēģina atrast kaut kādas iespējas, kā attīstīties, kā iziet no šī apburtā loka. Runājot par Kultūrkapitāla fondu, šogad kopējais kritums kopīgajā budžetā ir par 20,2 procentiem, jo noticis kritums azartspēļu biznesā. Bet, runājot par tabaku un alkoholu - tieši pretēji. Līdz ar to KKF kritums ir jūtams, bet tas nav tik krass, jo fonda finansēšanas sistēma ir cita nekā Latvijā. Tur ir daudz vairāk līdzekļu. Māksliniekiem nav tik liela konflikta ar varu.
Kā īsumā var raksturot Vīvi Luikas, fs, Jāka Jeerīta lomu Igaunijas kultūrā?
Pirmkārt, gribu izteikt pateicību izdevniecībai Mansards, kas šogad ir izdevusi tik daudz dzejas grāmatu. Tas pat ir brīnums. Parasti izdevniecība meklē dzeltenākas lietas, erotiku vai kaut ko tamlīdzīgu, bet Mansards mēģina saglabāt nopietnas vērtības - vai tā būtu Klāva Elsberga grāmata, kas tagad tikko izdota, vai Pētera Brūvera dzeja, vai šīs igauņu trīs dzejas grāmatas. Tās ir atbalstījis Igaunijas KKF. Kāpēc es izvēlējos šīs trīs personības? fs ir viens no pašlaik spilgtākajiem igauņu dzejniekiem, modernās dzejas dzejniekiem. Ļoti savdabīgs autors, kura darbi pašlaik tiek izdoti arī daudzās citās valodās. Ļoti tiešs un atklāts dzejnieks, kas spēj runāt par visu, arī par savām izjūtām -- pat par savu pašnāvības mēģinājumu, par to, kas notiek sevī un Igaunijā. Tā ir ļoti atklāta grāmata, kurā nav nekādas liekulības un poētisma. Tieša bezmetaforu dzeja, kura izsaka viena cilvēka pārdzīvojumus šajā pasaulē, kurš iezīmē arī ļoti spilgtu līniju visā Igaunijas dzejā. Vīvi Luika. Viena no dzejniecēm, kura mums jau ir pazīstama kā ļoti spilgta prozas rakstniece. Viņa ir arī nozīmīga igauņu dzejniece, kas dzejā ienāca ļoti jauna. Jau 18 gados viņai bija pirmā grāmata, 14 gados - pirmās publikācijas. Talantīgs bērns, kas nācis no mazas pilsētiņas. Savās esejās Vīvi vienmēr spējusi ļoti konkrēti analizēt pašreizējo situāciju. Kādu laiku tagad viņa dzīvo arī Latvijā, jo viņa ir dzīvesbiedre pašreizējam vēstniekam Latvijā Jākam Jeerītam. Es gribēju, lai abiem kā spilgtām personībām literatūrā un kamēr viņi ir Latvijā iznāk grāmatas. Jeerīta dzeja ir pilnīgi atšķirīga no abiem pārējiem - brīžam pat diplomātiska, viņš ir bijis vēstnieks Somijā, Itālijā, tagad Latvijā. Savā laikā viņš ir bijis brīvdomātājs, tad - citā laikā - funkcionārs. Ļoti interesanta personība un ļoti interesanta dzeja, kurā ir gan ģeogrāfiskas izjūtas, gan psiholoģija.
Alvis Hermanis intervijā Rīgas Laikam pauž pārliecību, ka «pa īstam teātris strādā tikai tajā vietā, kur tas ir uztaisīts. Citur tā ir eksotika». Kā ar dzeju? Vai atdzejojums arī spēj būt tikai eksotika?
Tas ir atkarīgs gan no autora, gan atdzejotāja, gan valodas sakritības. Ļoti daudziem aspektiem. Bet, ja mēs to nedarām, tad mēs arī neko nezinām. Atdzeja ir dzejoļa interpretācija manā valodā - kā es spēju ar savas valodas līdzekļiem pārradīt oriģinālu citā valodā un vidē. Kaut kas vienmēr zūd. Protams, tulkojums pazaudē, bet kaut ko dod arī klāt. Tulkojums savā ziņā ir spogulis. Dažreiz greizs, dažreiz - ļoti precīzs. Tā ir atdzejotāja skola, pieredze, savā ziņā talants to darīt. Esmu atdzejojis tik daudz dažāda stila igauņu vai somu dzejnieku darbu, ka šobrīd es pat meklēju ko tādu, ko neesmu vēl atdzejojis un kas latviešu literatūrā varētu būt kas jauns. Vai tas būtu sirreālists Lābans vai filozofs Kaplinskis, vai tiešais rakstnieks fs, vai tie būtu abi trakie igauņi - Contra un Kivisildniks, vai tas būtu ļoti inteliģentais un smalkais dzejnieks Jāks Jeerīts, vai tā būtu romantiķe un ļoti poētiska dzejniece Vīvi Luika. Šajos gados, kad man ir iznākušas apmēram 20 igauņu dzejas grāmatas, jau var sākt teikt - kaut kas no igauņu dzejas ir saprasts, kaut kas ir atrodams.
Jūs pāri Daugavai drēgnajā vējā atkūlāties galīgi nosalis un teicāt, ka jums mājās nav vēl pieslēgta apkure. Pastāv uzskats, ka radošam cilvēkam komforts ir kaitīgs, iemidzinot garu. Negribu būt ciniska, bet sakiet, vai, sēžot aukstumā, jūsu gara dzīve tiešām kļūst modrāka?
Viss ir samaksāts. Bet ir viens cilvēks, kas nekad netiks sodīts. Viņa ir nama pārvaldniece un ar mums var darīt to, ko grib. Var terorizēt. Protams, patīkami tas nav. Tāda ir dzīve. Tajā aukstumā nekādas īpaši siltās domas nenāk (smejas).
Dzejoļi nāk?
Es, protams, rakstu. Kā parasti maz. Bet es par to neuztraucos. Ar dzejoļiem ir tāpat kā ar līdzību no budistu grāmatām - par mūķeni Čiono, kas nes ūdeni ļoti vecā spainī. Viņa ierauga ūdenī mēness atspīdumu, un viņa ir priecīga, jo viņa nes ne tikai ūdeni, bet arī veco seno mēnesi, kas ir sen jau miris, bet ir viņas atspulgā. Tad stīpa, kas apjož koka spaini, pārplīst, un ūdens izlīst ārā. Tad viņa saka: «Nav ūdens, nav arī mēness, tukšas ir manas rokas.» Es varētu teikt - arī man ir laba sajūta. Esmu pabeidzis lielāku projektu, un pašlaik man ir tukšas rokas. Radošam cilvēkam tā ir labākā sajūta.
Guntaru Godiņu pārtver cunftes brālis Egīls Zirnis.
Ko runā divi dzejnieki satikušies?
Par biešu zupu (smejas).
Abi pazūd kafejnīcas virzienā.# Studējis Latvijas Universitātē latviešu valodu un literatūru, Helsinku Universitātē pabeidzis Somu valodas un kultūras augstākos kursus
Ojāra Vācieša literārā prēmija, Igaunijas literārā balva Via Estica par igauņu dzejnieku darbu tulkojumiem, Latvijas Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku savienības balva, Dzejas dienu balva, Igaunijas prezidenta apbalvojums - Baltās zvaigznes ordenis
G.Godiņa atdzejojumā iznākuši somu un igauņu tautasdziesmu krājumi, kopumā apmēram 20 somu un igauņu dzejas grāmatu latviešu valodā, tulkojis latviešu dzejnieku darbus igauņu valodā
Iedibinājis un kopā ar Somijas Institūtu Igaunijā organizē Dzejas braucienu, kurā piedalās pa diviem dzejniekiem no Latvijas, Igaunijas un Somijas. Šogad notika 4. Dzejas brauciens
Vairāki dzejoļu krājumi latviešu valodā, 2008. gadā dzejas izlase CV
Dzejoļu krājumi igauņu, zviedru, angļu valodā, dzejoļi arī somu, ukraiņu, lietuviešu, taju, franču u.c. valodā