Savulaik puspajokam izteiktais ļoti strauji sācis piepildīties! Pirms gada dzīvesbiedri Elīna (26) un Raivis (28) Blumfeldi no Grobiņas uzņēmās aizbildnību par četriem kļūmīgā situācijā nonākušiem radubērniem - Madaru (17), Tomu (15), Lauri (6) un Evelitu (4), kuru jaukā un jautrā rakstura dēļ biežāk gan sauc par Dūdu. Šoruden tieši Miķeļos pulciņam klāt nāca Elīnas un Raivja pirmdzimtā meitiņa Dārta.
«Pēc tam, kad manas mātesmāsas ģimenē dzimušajiem bērniem nomira vecvecāki, kuri viņus līdz šim aprūpēja, mātei atņēma aizgādības tiesības, jo viņa bija nonākusi alkohola atkarībā,» stāsta Raivis, kuru līdz sirds dziļumiem sāpinājusi doma, ka mazgadīgie radinieki teju nonāks dažādos bērnunamos. Tas abiem licis no Rīgas pārcelties uz Grobiņu, tuvāk dzimtajai pusei, jo sapratuši, ka pie laukiem pieradušajiem bērniem pilsēta nebūs īstā vieta, arī iztikšana provincē lētāka.
Šo meiteni gribu precēt
«Protams, nodomā paglābt radubērnus mani atbalstīja Elīna, piekrītot uzņemties jaunas sadzīviskās rūpes. Es pat nezinu, kurš no mums par to ierunājās pirmais. To, ka starp mums ir ne tikai mīlestība, bet arī līdzīga dzīves un tās pamatvērtību uztvere, bijām noskaidrojuši jau pirms kāzām,» pasmaida Raivis.
Pirmā tikšanās ar Raivi bijusi Rīgā, kad puisis pēc piedalīšanās 18. novembra lāpu gājienā kopā ar draugu ienācis pie Elīnas bārā padzert tēju. «Pozitīvs, runātīgs, ar labu humoru. Nedaudz saskumu, ka viņš nesolījās iegriezties vēl,» atceras Elīna, bet Raivis pasmaida - ko gan tērēt vārdus, viņš jau pirmajā reizē izlēmis - šo meiteni grib precēt. Taču pagājis gads, līdz abi atkal pie kopīgiem draugiem satikušies, un tad arī Elīna sapratusi, ka vēlas būt kopā ar Raivi. Pa īstam. Tā viņi, savas attiecības vēl oficiāli nenoformējot, kļuvuši nešķirami. Viņš tolaik, tāpat kā Elīna, dzīvojis un strādājis Rīgā. Elīna - izmēģinājusi veiksmi bārmenes darbā, menedžējusi restorāna dibināšanu, studiju gados piestrādājusi pat Rīgas domē. Raivis bijis saistīts ar datorlietām, savulaik dziedājis Rīgas koros un ansambļos. Elīnai, kura augusi kultūras darbinieku ģimenē Zemgales pusē, ir muzikālā izglītība un skatuves pieredze. Tā netiek aizmirsta, un tagad Elīna turpina gan kokles, gan flautas spēli, dzied Grobiņas baznīcas ansamblī un griež tautas dejas Rucavietī. Abi jau toreiz bijuši par zaļu Latviju, šī nosliece tagad materializējusies, pavisam nesen Liepājā atverot ekoveikaliņu Puķulauks. To ierīkojuši, rakstot projektu un piesaistot ES finansējumu.
Visi man labi bija
Vai bijušie rīdzinieki augstāko izglītību ieguvušais datorspeciālists Raivis un Rīgas Stradiņa universitātes absolvente ar politologa grādu Elīna nav aprakuši savu karjeru, iejūdzoties nebeidzamās ģimenes rūpēs? «No malas tā droši vien izskatās. Mēs apzināmies, ka esam citādi nekā daudzi. Uzskatām, ka tieši ģimene ir tā, kuras dēļ ir vērts censties, lai Latvijā dzīve beidzot sakārtotos un cilvēki priecātos ne tikai par materiālajām, bet arī garīgajām vērtībām,» atzīst Raivis.
Aizbildņi nesūdzas, ka viņu kuplajai saimei materiālā rocība pagaidām ir visai pieticīga. Ir darbs pašu veikaliņā, taču vienīgais stabilais ienākums - sētnieka alga, ko Raivis saņem netālajā skolā, un bērnu pabalsti. «Es nezinu, kādi augstāki spēki to sekmē, bet mums vienmēr ir laimējies sastapt labus cilvēkus, īpaši pēc pārnākšanas uz Grobiņu. Šeit ir fantastiski atsaucīga pilsētas dome un sociālais dienests, iejūtīga draudze, saticīgi mājas kaimiņi» stāsta Elīna. Gandrīz brīnumainā kārtā viņiem paveicies atrast piemērotu trīsistabu dzīvokli, pavisam negaidot un lēti Raivim izdevies nopirkt graudu kombainu Jeņiseja, ar kuru šoruden mēģinājis pat pelnīt, jo šajā darbā tēvs viņu apmācījis vēl pamatskolas gados. Draugi sametuši naudu un ģimenes pieaugumam no koka izgatavojuši divas divstāvu gultas, kas atvestas no Bauskas.
Elīna piebilst, ka nekad nav mēģinājuši un necentīsies panākt, lai aizbildnībā pieņemtie viņus sauktu par mammu un tēti, kaut gan mazajiem reizēm šādi vārdi pasprūk.
«Ar Madaru cenšamies būt draudzenes, es respektēju viņas vēlmi rīkoties patstāvīgi, pēc tam kopīgi pasmejamies, ja rezultāts nav tāds, kādu viņa pieredzes trūkuma dēļ varbūt gaidījusi. Madara enerģiski meklē savu vietu dzīvē un pasaulē, sekmīgi apgūst kulināriju arodskolā, arī šuj, modelē, sporto, gatavo rotas, vārdu sakot, ir uz īstā ceļa,» uzslavē Elīna. Piecpadsmitgadīgais Toms vēl pirms nonākšanas Blumfeldu ģimenē darījis visus lauku darbus vecvecāku saimniecībā un, kur tikai var, pieliek savu roku arī pilsētas apstākļos. Laurī dīgst mākslinieka talants, vēl gan nav skaidrs, kādā jomā, jo «ķēmiņš», kā viņu aktierisko dotību dēļ sauc Dūda, var visu. Četrgadīgā Evelita, dziedoša un sportiski aktīva, gatava visus samīļot un sabučot, un visi viņu tāpat, Elīna noglāsta garām skrienošajai galviņu. Bērni atceras savu īsto māti, taču kopīgi pārrunāts, ka viņu pieveicis zaļais pūķis un viņa vairs nav spējīga viņus uzturēt.
Dod, Dieviņ(i), otram dot(i)
Mūsu sarunas laikā Dūda un Lauris ik pa brīdim pieskrien pie galda, uz kura strauji tukšojas šķīvis ar cepumiem. Tad nozūd blakus istabā, no turienes drīz vien atskan divbalsīga dziedāšana. Kad tikšanās iet uz beigām, abi uzrodas atkal un Lauris uzrunā Elīnu: «Mēs ar Dūdu taisīsim koncertu, labi?» Saņēmuši piekrišanu, kopā ar Elīnu gaiši uzsāk Pie Dieviņa gari galdi…
Par aizbildnībā pieņemto bērnu likteni turpinās juridisks process. Pēdējās ziņas, ka viņi joprojām paliks Blumfeldu ģimenē, jo bāriņtiesa ierosinājusi viņu mātei atņemt arī aizgādības tiesības. Elīnas balsī jaušas gandarījums, ka likteņa un vājuma piemeklētā sieviete līdzi nelaimē neaizraus arī savus bērnus.
«Mēs ar Raivi un mūsu ģimenē ienākušie bērni esam auguši lauku vidē un gribētu tajā vismaz daļēji atgriezties. Bieži iedomājos - ja nu Grobiņā vai tās apkārtnē atrastos māja ar apstrādājamu zemes pleķīti, kuru tās īpašniekiem kļuvis grūti uzturēt. Mēs labprāt pieņemtu piedāvājumu tādā dzīvot, apsolot īpašumu sakopt, uzturēt, parūpēties par saimniekiem, ja viņi paši to nespētu. Bērniem tā būtu ne vien praktiskā darba, bet arī cilvēcības skola,» Elīna nākotnē raugās ar optimismu.