Ja vien šo individuāli psiholoģisko iezīmi nemēģinām pievilkt valstiskai politikai, kurā bailes un aizdomīgums pret sistēmai svešā un vismaz sākotnēji arī neiederīgā ienākšanu līdz zināmai robežai ir saprotami. Protams, var jau kaunināt Franciju, piesaucot augstās matērijas jeb pašu franču stabilāko eksporta preci divu gadsimtu garumā: brīvību, brālību un vienlīdzību. Kā tad būt ar tiem ģeopolitiskajiem sērdieņiem, kuri mūsdienās tiecas pēc šiem trim franciski cienīgas cilvēka dzīves pirmelementiem?
Tiesa, nav jau franči nekādi zvēri, un katram čigānam jeb romam, kas labprātīgi ir ar mieru braukt mājās, Bastīlijas ideālu realizācijas trūkumu cenšas kompensēt ar simts eiro banknoti. Un šis faktors gan ir draudīgs. Jo, lai gan Francijas žandarmērija pagaidām savalda un vēlamajā virzienā aizvada čigānu taborus pa vienam vien, mūri gar robežu jau neuzcelsi, un kāds būs rīcības plāns, kad šie brauks atpakaļ pēc nākamā simtnieka?