Dārgā dienasgrāmata! Ķeros pie spalvas (klaviatūras), jo pēdējā laikā sanācis daudz domāt par to, kas ir labi, kas slikti, ko saukt par glītu, kas ir patiesi neglīti. Un tas neglītums nav Sabiedrības par atklātību Delna izstādes Neglītuma vēsture sakarā. Neglītums sākās pēc tās. Nepaguvis atiet pat piecus soļus no savas prezentācijas par Rīgas attīstības smalkumiem laiku lokos, saņēmu pārmetumu par nepatiesas informācijas sniegšanu (vēl joprojām tam nepiekrītu). Vēl pāris soļu, un no kolēģiem arhitektiem sadzirdu, ka «nu jau es ar viņiem nerunāšu»: iemesls - atšķirīgs viedoklis kādā publiskā diskusijā. Bet nākamajā sekundē aiz rokas mani saķer cits cienījams arhitekts, un sākas strostēšana par kādu teju divus gadus vecu publikāciju. Uhhhh... kur es esmu? Diskusijā vai saniknotu lapseņu pūznī?
Lai arī pēc dabas piederu biezādainajiem, tik intensīva apšaude pār manu galvu vēl nebija nobirusi. Vai esmu kādam nominis kāju? Aizlīdis priekšā? Izvilcis faktus, kas kādam ir neērti? Nē, nedomāju. Ne nu pētnieciskā žurnālistika ir mans sapnis, kuram nodoties, ne mierīgo ūdeņu duļķošana par dzīves pamatmērķi uzstādīta. Un tomēr... vai, rokoties tai «neglītuma vēsturē», pats neesmu par cūku pārvērties? Vai, norādot uz negatīvo un izskaužamo, neesmu par īgnu, aklu cīnītāju kļuvis? Līdzīgi Donam Kihotam cīņu ar vējdzirnavām sācis? Kļuvis par apsmieklu citiem. Varbūt tajā dubļu jūrā par ilgu ir staigāts. Varbūt sarunāšanas, štelles bīdīšanas, valsts/pilsētas un iedzīvotāju čakarēšana ir pārāk dziļi pie ādas piesūkusies...
Veros pa logu uz pilsētu, kuru mīlu. No tā neredz «neglītumu» - logi citā virzienā. Un tāpēc, dārgā dienasgrāmata, šķiet, ar manu biezo ādu viss ir kārtībā. Ja mans viedoklis atšķiras, es to saku, bet nekad tā dēļ neturēšu ļaunu prātu uz tiem, kas domā citādi. Ja kāds kolēģis darbu pie projekta pa roku galam veicis, par to arī turpmāk rakstīšu. Neskatoties uz to, ka «mēs visi esam arhitekti un mums jāturas kopā». Ja kāds šo pilsētu par individuālo uzņēmumu Rīga pārtaisa - skaļi kliegšu. Lai mani pieklusinātu un mazinātu rakstītdegsmi, ir jāmēģina kas cits - jādara tikai labās lietas. Jo to pateiks jebkurš, kas roku rakstniecībai pielicis, - pozitīvās ziņas top daudz, daudz grūtāk nekā negatīvās. Tā ka uz priekšu. Darām labo!