Zināja, ko gribēja
Sabīne Guravska un Kristo īpaši saposušies sarunai. Abiem mugurā pelēki džemperīši. Baletdejotāja labprāt stāsta par savu mīluli, par to, ka bērnībā mammai bija liels suns un tas tika mīlēts, taču Sabīne jau no tiem laikiem zināja, ka viņa grib mazu sunīti, acuraugu sirdij. Kā zināms, ja mēs kaut ko ļoti vēlamies, tas arī piepildās. «Kad pabeidzu horeogrāfijas skolu, doma par mazu sunīti nebija zudusi. Mammas draudzenei bija čivavas šķirnes garspalvains sunītis, un tad es sapratu, ka tieši šī šķirne man ļoti patīk - milzīgās acis, uzticība un pakļāvīgais raksturs fascinēja,» atceras Sabīne.
Pēc ilgas meklēšanas viņa savu sunīti atrada Liepājā. Kristo nebija garspalvains, bet īsspalvains čivava. Viņa vecāki ir augstdzimuši šķirnes pārstāvji, bet, tā kā abi nekad netika vesti uz izstādēm, viņu vienīgais mazulis, pasaulē nācis, nesaņēma oficiālos dokumentus. Viņš dzimis mīlestības sirdij, nevis balvu gūšanai izstādēs: «Negribu mīluli mocīt ar dažādām suņu skatēm. Kristo bija divi mēneši, kad viņu ieraudzīju. Viņa brūnās lielās acis un apmatojuma rudā krāsa man uzreiz iepatikās, un es vedu viņu mājās.»
Kad mājās aug zīdainis
Vārds četrkājainajam draudziņam radās pats no sevis: «Viņam taču nepiestāvētu vārds Reksis, vai ne? Kristo man šķita piemērots tik mazam suņa bērniņam.» Sabīne smejoties stāsta par pirmajām negulētajām naktīm: «Man bija 19 gadu, biju tikko beigusi skolu, un pēkšņi mājās zīdainis, kuru var uzlikt uz plaukstas! Pirmās naktis tikpat kā negulēju. Vakaros Kristo aizmiga pie manis, tad liku viņu savā gultiņā. Taču grūtas bija tikai pirmās divas nedēļas, pēc tam viss iegāja savās sliedēs.»
Kristo bija trīs mēneši, kad Sabīne sāka ņemt viņu līdzi uz mēģinājumiem: «Kamēr taisīju klasiku, viņš, kā jau zīdainis, saldi gulēja stūrī uz baleta pačkas, ko valodas druvas kopēji nodēvējuši par kārtaini. Kad paaugās, tad Kristo šad tad «dejoja» man līdzi mēģinājumu zālē.» Tagad, kad visi mākslas smalkumi izbaudīti un apnikuši, Kristo daudz labprātāk paliek mājās. Savas sienas un klusums suņukam ļoti patīk.
Taujāju, vai čivava tiek ģērbts katru dienu vai tikai īpašiem gadījumiem. Dendijs Kristo neesot! Tērpi iegādāti tikai aukstam laikam, jo apmatojums viņam ļoti smalks un plāns. Šīs ziemas lielajā aukstumā Kristo nēsāja arī zābaciņus. Tērpus suņukam Sabīne pirkusi Rīgā, šo to kolēģe Elza Leimane atvedusi no Dienvidāfrikas, kur viņa piedalījās starptautiskā konkursā. Latvijā visiem dzīvnieku aksesuāriem esot nenormāli uzskrūvētas cenas.
Toties suņu pārnēsājamo somu Kristo nevarot ciest ne acu galā, vislabāk viņš jūtas saimniecei rokās. Māksliniece priecājas, ka Kristo ļoti mīl braukt ar mašīnu, tad viņš uzrāpjas saimniecei uz skausta, tur jūtas drošībā un ar interesi vēro garām traucošās ainavas.
Klasikas speciālists
Sabīne stāsta, ka Kristo ļoti patīk klasiskā mūzika. Mājās, to dzirdot radio un televīzijā, suņuks saspicē ausis. Dažas dziesmu melodijas viņš pat velkot līdzi. Nav arī brīnums - sunītis aug mākslinieku ģimenē.
Intervijas dienā Kristo kopā ar Sabīni jau no rīta ieradušies Operā. Pēcpusdienā sunītis jau noguris no cilvēkiem.
Iesiet jau iesiet, vēl tikai jānofotografējas. Ritvaram ir krietni jānopūlas, jo Kristo aiz noguruma jau nošļukusi viena austiņa, tomēr viņš saņem spēkus un austiņu uzsit augšā. Tad fotosesija beigusies, arī īsajai intervijai pielikts punkts. Kristo saldi aizmidzis Sabīnei rokās. Baleta soliste ļoti mīl Kristo un saka siltus un saprotamus vārdus: «Kristo ir uzticīgākais draugs pasaulē. Pat ja izeju no telpas tikai uz piecām minūtēm, viņš mani sagaida kā no mūžības pārnākušu. Tas prieks un enerģija, ko dod tik maza dzīvībiņa, nav novērtējams.»