Mācība uz savas ādas
Bija silta un saulaina jūlija diena. Daces un Ērika Plato mājā bija ieradušies ciemiņi. Visi jauki pavadīja laiku, bērni skrēja iekšā un ārā, rotaļājās plašajā dārzā. Kopā ar viņiem ļepatoja un draiskojās Plato ģimenes trīs gadus vecā zeltainā retrīvera kucīte Dore. Plato meita sešus gadus vecā Dārta lepojās ar ģimenes mīluli. Dace atceras: «Ap vienpadsmitiem vakarā es gatavoju kafiju, ciemiņi atradās dārzā. Situācijas norisi pati neredzēju. Vēlāk man stāstīja, ka Dore bija atradusi kaut ko graužamu un brīdinoši uzrūca bērniem, kuri tūlīt atsprāga no suņa. Tikai Dārta, neko ļaunu nedomādama, pieskrēja Dorei no mugurpuses un saķēra viņu aiz astes. Saērcinātā un no dienas notikumiem un trokšņa jau nogurusī Dore cirta galvu atpakaļ un ar ilkni aizķēra Dārtas mutes kaktiņu. Bērns raud, asinis tek straumēm! Ballīte bija kā ar uguni apdzēsta. Saķērām meitiņu un steidzāmies uz Bulduru slimnīcu.»
No Bulduriem Dārtu aizsūtīja uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Labs ķirurgs savainojumam uzlika septiņas šuves, un jau nākamajā dienā Dārta atgriezās mājās, samīļoja un sabučoja Dori un dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Taču notikušais Dacei joprojām nedod mieru - kurā brīdī tika pieļauta kļūda?
Vai sist ar koku?
Mēs ierodamies pie Daces jaukā oktobra pēcpusdienā. Dore šiverē pa viesistabu, cenzdamās izdiņģēt Dārtai kādu kārumiņu. Plato ģimenes deviņus mēnešus vecais dēliņš Gustavs, mammai uz rokām sēžot, spalgā balstiņā kaut ko skaļi vāvuļo. Dace joprojām atceras notikušo ar satraukumu: «Cik daudz pati esmu rakstījusi par suņu sakostiem bērniem, bet, kad pašas suns šitā ar manu bērnu, ne iedomāties nevarēju!» Vēlāk pieaugušie atcerējās, ka nojautuši - briest nelāga situācija, vajadzējis bērnus dzīt projām no suņa. Diemžēl līdz galam neviens par iespējamām sekām neaizdomājās. Pēc notikušā Dacei no vetārsta bija jāpaņem zīme, ka Dore ir potēta pret trakumsērgu. Vetārsts, uzklausījis satraukto Daci, teicis, ka notikušajā pilnīgi attaisno suni. Visu dienu ap Dori bērni kliedza un spiedza, Dore bija nogurusi un vēl dabūjusi kaut ko graužamu, kas bija jāsargā. Vēlāk Dace atcerējās, ka jau agrāk, kaut ko ēzdama, Dore brīdinoši uzrūkusi mājiniekiem. Varbūt jau toreiz vajadzēja reaģēt? Pazīstama kinoloģe apstiprinājusi - jau pirmajā uzrūkšanas gadījumā suni vajadzējis sist ar koku, lai zina, kurš mājās ir saimnieks! Dace mulst: «Ne es esmu tas cilvēks, kas var suni sist ar koku, ne šī šķirne ir tik drakoniski sodāma. Dore ir mīlēta un lutināta, brīvi dzīvo pa plašo dārzu, ir rotaļīga un mīļa, ne uz vienu nerej.»
Kaut arī ārēji pēc notikušā nekas nav mainījies, Dace atzīst, ka vairs Dorei līdz galam neuzticas. No savām kļūdām mūsu bijusī kolēģe guvusi mācību un tagad mājās visu laiku patur suni acīs. Dore parasti šiverē viesistabā zem galda. Agrāk Gustavs uz četrām rāpoja ap viņu, tagad tas vairs netiek atļauts. Arī Dārta tagad saprot Dores brīdinājuma zīmes un ir piesardzīgāka.
Neprāta cena
Zooloģe Inga Cerbule, kad tai izstāstīju šo notikumu, sacīja: «Tas ir neprāts - vecākiem pat vislabākajam sunim šādā situācijā ļaut atrasties kopā ar bērniem, it īpaši, ja suns parādījis, ka mēdz sargāt savas lietas un ēdamo. Bērni vienmēr grib murcīt un glāstīti mīļsunīti kā rotaļlietu, viņi neapzinās reālo situāciju. Suns savukārt bērnu uztver kā mazu dzīvnieciņu un grib parādīt savu pārākumu. Ja mājās ir sveši bērni un ciemiņi un saimniekam nav laika suni pieskatīt, dzīvnieku vispār vajag izolēt atsevišķā telpā vai āra aplokā.
Svarīgi apzināties, ka jebkuram sunim, kurš dzīvo mājā kā ģimenes loceklis, suņu skolā jāapgūst pamatpaklausība. Suns iemācās saprast, ka cilvēks pavēl, bet sunim jāklausa. Tas ceļ saimnieka autoritāti suņa acīs.
Dzīvnieku par izdarīto sodot ar sišanu, situāciju var tikai pasliktināt. Suns var atkāpties, bet var arī par savu mantu cīnīties uz dzīvību un nāvi. Sargāšanas lietu, kas sunim ir gēnos, var un vajag koriģēt. Ja suns, ēdot no bļodiņas, mēdz brīdinoši uzrūkt, viņš jābaro atsevišķā telpā. Jebkura manta, kuru suns rūcot sargā, jāņem viņam nost uz visiem laikiem. Svarīgi zināt, ka suns parasti sargā pagaldi, jo tur jūtas pārāks par cilvēku. Kad bērns rāpo, sunim jāatrodas ārā vai citā telpā.
Svarīgi atcerēties vēl kādu būtisku atziņu - ja pie bērniem ierodas aukle, nedrīkst atstāt viņas uzraudzībā arī suni. Aukle var labi pieskatīt mazuli, bet var gadīties, ka viņai nav ne mazākās nojausmas par suņa psiholoģiju. Negribētos, ka šādos gadījumos vecāki piedzīvotu rūgtu mācību stundu.