Kad pāvam aste ziedēs
Kamēr pirksti dūrainīšos vēl silti, kopā ar zoodārza pārstāvi Lauru Līdaku izlemjam apmeklēt āra dzīvniekus. Staltie lūši kā jau kaķi vakaros kļūst aktīvāki un medīgāki. Pašlaik kā lielākajai daļai dzīvnieku, viņiem ir ļoti skaisti kažoki. Arī mežacūkām nav par ko sūdzēties. Apaļīgie tušņi sarainajos kažokos, omulīgi urkšķēdami, tekalē pa aploku. Zoodārza centrā blakus Baložu mājai saklausu pūču ūjināšanu. Laura teic, ka pūcēm sākas riesta laiks. Viņa aicina pamest skatu augšup - tur priežu horizontālajos zaros īstu guļamtelpu iekārtojuši tādi kā milzīgi čiekuri. Tie ir pāvi - putnu silueti un garās astes izgaismotajās debesīs rada brīnumainu skatu. Drīz arī pāviem sāksies riesta laiks un viņu astes uzziedēs nebijušā krāšņumā.
Tālāk ziemeļbriežu aplokā klusi sasveicinos ar dižo meža ziemeļbriedi Lāci, kuram apkārt rāmi staigā trīs viņa sievas un aizvadītajos divos gados dzimušie pieci briedēni. Laura palepojas - šis dzīvnieks ir viens no visvairāk apdraudētajiem, bet pie mums labi vairojas. Atvases drīz dosies uz citiem Eiropas zoodārziem, kur šo dzīvnieku nav.
Pa ceļam iegriežamies terārijā. Laura pieliek pirkstu pie lūpām, un es papagaiļu voljera dobumā pēkšņi dzirdu čiepstēšanu! Uz mirkli pat parādās sīks knābis. Opci, laikam esmu pirmā, kas redz molusku kakadu mazuli! Izšķīlies pagājušā gada nogalē un jau apvēlies! Laura smej - ar klusu mieru un pacietību gar novietnēm ejot, ne to vien ieraudzīsi!
Ķenguru mājā dodamies pie izgaismotajām Ziemeļbrazīlijas kalitriksu un Geldi kalimiko mītnēm. Gluži kā Amsterdamā sarkano lukturu kvartālā, aiz katra loga rit sava dzīve, savas darīšanas un ņemšanās. Apmeklētājus neredzot, zvēriņi jūtas brīvi un atraisīti. Pārsmieties var par enerģisko kamoliņu attiecībām un izdarībām.
Pēkšņi pāri mugurai pārskrien skudriņas - kas tur tumsā notiek? Pēc mirkļa prāts aptver - kāds gaudo! Laura ķecerīgi smaida - izrādās, netālajā krūmāju pudurī gaudo vilks. Bet skudriņas turpina tekalēt pa muguru - tik tuvu, tik skaidri un tik baisi!
Gatavojas Valentīna dienai
Kad deguns jau nosalis, laiks apsildīties. Lūk, cik vienkārši - netiec uz Kanāriju vai Havaju salām, ienirsti Tropu mājas maigajā siltumā, kur pārsteigumi pie katras mītnes! Bušbēbija jeb galago mazulis kopā ar vecākiem jau dūšīgi pārvietojas pa koku zariem, bet melno lemuru Mērijas un Nampē dvīnīši, stingri iekrampējušies mammas pavēderes biezajā vilnā, ceļo tikai kopā ar viņu. Pagaidām redzēta tikai kāda aste, kāda ķepiņa. Kad bērneļi paaugsies, varēs noteikt viņu dzimumu - puikas tērpjas melnos, bet meitenes medus zeltainos kažociņos.
Man Tropu mājā patīk vērot krokodilus. Pašlaik viņi ietur mērenu gavēni, lai uz mīlas dienām būtu lieliskā formā. Kad krokodili ar astēm sāks aktīvi kult ūdeni, viņu Valentīndienas prieku laiks būs klāt. Eiropas zoodārzos ir lielas problēmas ar gaviālkrokodilu vairošanu. Rīgas zoodārza krokodilu mātītes olas ir dējušas, bet nez kādēļ tās pametušas. Laura ļoti cer, ka šogad izšķilsies pirmie Latvijā dzimušie krokodilēnu mazuļi.
Atpakaļceļā iegriežamies Flamingu mājā. Te mani vienu brīdi pārņem izmisums. Šķiet, ka mazs putnelis moka nost pieaugušo karošknābi, jo urķējas tam dziļi rīklē. Laura smejas - nesatraucies, sīkie ietur pusdienas, viņi paši izņem barību no mātes guznas. Te vēl var pagūt noķert brīnumu - karošknābju mazuļi izšķiļas ar taisniem, pavisam parastiem knābīšiem! Karotes to galos izveidosies aptuveni pēc mēneša, un ar savām liekšķerēm viņi vēlāk smels no ūdens kukaiņus un citu barību.
Pulksteņa rādītāji tuvojas pusdeviņiem, kad iekštelpas apmeklētājiem tiek slēgtas. Ejam pa skaisti izgaismoto centrālo aleju. Pie ugunskura kāda ekskursantu grupiņa uz iesmiem cep desiņas, bērni malko karstu tēju no termosiem. Skaistajai ziemas pasakai tiek pāršķirta pēdējā lapa.