Paradoksāli, bet spriegajās festivāla dienās vērts ķert ne tikai ārzemju gabalus - Eiropas un Āzijas festivālu filmas -, bet arī Baltijas filmu skati. Iespēja, ka «normālā kinoiznomā» kāds varētu «palaist» igauņu vai lietuviešu filmu, tuvinās nullei, jo arguments, «kas tad to skatīsies?» diemžēl nav no gaisa grābts.
Arsenāla Baltijas konkursa skates atklāšana notiek šodien, 14. septembrī. Plkst. 19. kino Citadele skati atklāj Dzintras Gekas dokumentālā filma Gvido Zvaigzne, veltījums operatoram, kura mūžs aprāvās 1991. gada janvāra traģiskajos notikumos. Kopumā Baltijas konkursa skate piedāvā piecu režisoru filmu pirmizrādes, to vidū Lailas Pakalniņas dokumentālā filma 33 zvēri Ziemassvētku vecītim (15.IX, plkst. 17.30, KSuns), Līgas Gaisas Spēle ar beigām, Reiņa Pētersona animācijas filma Ursus un lietuviešu režisora Audra Stoņa Vides filmu studijā tapusī filma Ramins (16.IX, plkst. 17.30, KSuns). Filmu stilistiskais un tematiskais spektrs ir ļoti plašs - L. Pakalniņa portretē sievieti, kura dod patvērumu desmitiem mājdzīvnieku, Līgas Gaisas Dānijā uzņemtā Spēle ar beigām fokusējas uz neārstējami slimiem cilvēkiem, savukārt Ursus ir Reiņa Pētersona pirmais darbs animācijā, filmiņa par lāča sapni. Šis mākslinieks ir veidojis arī šā gada festivāla Arsenāls plakātu.
Arsenāls aicina arī atsvaidzināt atmiņā vai paskatīties svaigām acīm uz vērienīgo, unikālo Ulda Brauna dokumentālo filmu 235 000 000, kas tapusi kā «augstā dziesma», veltījums PSRS 1967. gadā, kad šajā valstī bija 235 miljoni iedzīvotāju. Filmas veidotāju centieni radīt poētisku, vispārinātu «padomjzemes portretējumu» tagad šķitīs kā spilgts asociatīvās montāžas kino paraugs - vienlaikus gan ievainojams savā ideoloģijā, gan virtuozs profesionālismā. Mēroga un ambīciju ziņā līdzvērtīgas filmas tapšana mūsdienās, īpaši latviešu kino situācijā, šķiet utopiska. Filma tiek demonstrēta kā Arsenāla īpašais notikums, arī veltījums latviešu dokumentālā kino leģendas Herca Franka (filmas scenārists) 85 gadu jubilejai.
Šodien starptautiskajā filmu programmā īpaši vērts piefiksēt smalkā, ironiskā itāļu režisora, scenārista un arī aktiera Nanni Moreti filmu Habemus Papam (kino Citadele plkst. 18). Šā gada Kannu kinofestivāla konkursā pirmizrādītā filma šķietami nevainīgi, bet indīgi un asprātīgi izseko norisēm Vatikānā pēc jaunā pavēsta ievēlēšanas, ka prasīt prasās uz vispārinājumu. Ja Moreti būtu latvietis, droši vien viņam būtu pa spēkam uzņemt elegantu absurda komēdiju par Latvijas varas un vēlēšanu aizkulisēm - lieklulības tirgum taču nav nacionālo pazīmju.