Nepietiekamas informācijas un dezinformācijas dēļ Gruziju Krievijā daudzi uztver kā ienaidnieku. Aptaujās kā Krievijai naidīgākie mēs stabili apsteidzam Baltijas valstis un ieņemam pirmo vietu. Tomēr, par spīti tam, daži no mūsu reformu veiksmes stāstiem spējuši iespiesties arī Krievijas ļoti politizētajos plašsaziņas līdzekļos. Pat Krievijas pašreizējā režīma piekritēji ar atzinību un kā piemēru min Gruzijas policiju, kas vienīgā reģionā nav korumpēta, nav politizēta un ir īsti rietumnieciska savās nostādnēs. Šis ir tikai viens piemērs tam, kādu pozitīvu iespaidu veiksmīga Gruzija var atstāt uz visu reģionu un pirmām kārtām uz Krieviju.
Lai cik stereotipiska būtu Krievijas vadītāju domāšana, bijušās Baltijas republikas tomēr tiek uztvertas atšķirīgi. Jūsu izvēlētais ceļš un kļūšana par dažādu starptautisku organizāciju dalībniekiem, viņuprāt, nav tas labākais, un ne mazums resursu tiek tērēti, lai notikušā ietekmi pēc iespējas mazinātu. Tomēr dažādu kulturālu un vēsturisku iemeslu dēļ tas reizē tiek uzskatīts arī par likumsakarību. Bet Gruzija šai stereotipiskajā domāšanā ir jau cits gadījums. Tāpēc Gruzijas centienus nostāties uz šobrīd izvēlētā ceļa un kļūt par normālu rietumniecisku valsti viņi uzskata par draudu savai sistēmai. Par spīti šim uzskatam, veiksmīga Gruzija tomēr nevienam nav drauds. Pieredze arī rāda, ka visdrošākās robežas un labākās attiecības Krievijai ir tieši ar valstīm, kas iestājušās NATO. Tāpēc šis Krievijas stereotips ir jālauž un Gruzijai ir jāpierāda, ka tās kļūšana par sakārtotu rietumniecisku valsti NATO ietvaros ir arī Krievijas interesēs.
Gruzijas darba kārtībā svarīgi jautājumi ne tikai par valsts drošību, bet arī par sabiedrības un pārvaldes demokratizāciju. Proti, par mūsu attiecībām ar opozīciju -kā vairot mūsu un opozīcijas partiju savstarpējo sapratni un tādējādi stabilizēt visu politisko sistēmu. Ir arī Eiropā dažas klišejas par Gruziju, bet tās pakāpeniski tiek lauztas, jo mēs nenovirzāmies no izvēlētā ceļa.
Un tas, par spīti valsts daļu okupācijai un tam, ka Krievija okupētajās teritorijās faktiski veic etnisko tīrīšanu. Eksistenciālais drauds mūsu valstiskumam aizvien paliek, jo Krievijas militārā klātbūtne ir liela, tomēr tas nav attaisnojums apstāties reformās un izaugsmē. Gluži pretēji - šī ir iespēja pastiprināt reformas un būt vēl atvērtākiem, vēl inovatīvākiem. Apliecinājums tam ir prognozes par Gruzijas ekonomikas izaugsmi šogad par 5%. Tas ir rezultāts pēdējo gadu sāpīgajām, tomēr vērtīgajām reformām, kas tagad sāk nest augļus. Pirmām kārtām tā ir tirgus deregulācija un ļoti asa cīņa pret korupciju, kur dažos rādītājos Gruzija jau sasniegusi Ziemeļeiropas līmeni. Tas ir liels kontrasts ar kaimiņvalstīm, arī Krieviju. Nozīmīga ir bijusi arī nodokļu samazināšana un nodokļu sistēmas vienkāršošana, padarot to caurredzamāku un administrēšanā efektīvāku. Pirms 2008. gada kara šo reformu dēļ mums gadā bija ap 14% ekonomikas pieaugums, bet karš tam pārvilka svītru. Savs iespaids ir arī pasaules ekonomiskajai krīzei, un varam teikt - nebijis savlaicīgo reformu, šobrīd mums būtu nevis neliela izaugsme, bet gan valsts sabrukums.
Mūsu mērķis ir turēties pie sasniegtā un iet tālāk. Lai piesaistītu investīcijas, cenšamies būt atšķirīgi. Esam izvēlējušies vēl mazāk regulējumu, kas varbūt ne vienmēr patīk Eiropas Komisijai, zemākus nodokļus un vienkāršību biznesa attiecību veidošanā.
Tomēr jāteic, ka okupētajās teritorijās situācija pasliktinās: militāristu klātbūtne pieaug, tiek celtas jaunas karabāzes, iedzīvotāji, sevišķi gruzīni, no savām dzīvesvietām ir patriekti. Dienvidosetijā iznīcināti apmēram 20 gruzīnu ciemi, viena vietā uzbūvēts lidlauks. Dzīvojamās vietas ir nolīdzinātas ar zemi. Tas rāda, ka viņiem neinteresē iedzīvotāji, tikai teritorija. Arī liela daļa osetīnu kā bēgļi pārnākuši uz Gruziju vai devušies uz Krieviju, jo viņu zemē vairs nav ko darīt. Tur viss pārvērsts par milzīgu karabāzi. Dienvidosetijas iedzīvotāju skaits no 70 tūkstošiem pirms kara krities līdz 15 tūkstošiem tagad. Arī Abhāzijā palikuši tikai 15% no pirmskara iedzīvotājiem. Tur var braukt ar mašīnu kilometriem un nesatikt nevienu cilvēku - tikai suņi un sagrautas mājas. Krievija arī neizliekas, ka viņiem interesētu tikai dažas mājas kaut kur Osetijā. Viņi grib visu «pīrāgu» un necenšas to slēpt. Šai ziņā mainīt neko nevaram, bet tas nedrīkst arī apturēt mūsu attīstību.
Jāsaprot, ka karš neizcēlās šo teritoriju dēļ. Tās bija tikai iegansts, patiesais kara iemesls bija Gruzijas centieni kļūt par eiropeisku valsti. Tas tika uztverts kā drauds un sarkanās līnijas pārkāpšana. Ja Gruzija spēs sekmīgi virzīties pa pašlaik izvēlēto ceļu, šis jautājums atrisināsies pats, jo tas Krievijai ir tikai blakus jautājums. Etniskā tīrīšana, protams, ir nopietns noziegums, un okupētās teritorijas ir jāatdod Gruzijai. Tomēr Gruzijai un situācijas pazinējiem arī Baltijā ir jāpaskaidro pārējai Eiropai, ka piekāpšanās un kompromisi diemžēl ir valoda, ko Krievijas pašreizējie vadītāji saprot nepareizi. Viņi to uztver kā vājumu un izaicinājumu vēl agresīvākai rīcībai.
Kad salīdzinām Maskavas rīcību 2008. gadā ar citiem precedentiem vēsturē, izskan pārmetumi, ka nevar salīdzināt mūsdienu Krieviju ar Staļina laikiem. Daudzkas kopš tiem laikiem tiešām ir mainījies, tomēr ne loģika, instinkti un normas, kas nosaka Krievijas ārpolitikas domu. Ja šāda sapratne būs, būs arī piemērota politika.
Es tomēr ticu demokrātiskai, normālai Krievijai nākotnē. Krievijā ir daudz lielisku cilvēku, kas zina, kādai viņu valstij ir jābūt. Demokrātiska un brīva Krievija mums visiem būtu brīnišķīga balva, kas pasauli darītu citādu - mierīgāku, stabilāku, plaukstošāku. Tāpēc arī mēs Gruzijā nedrīkstam padoties un mūsu integrācija NATO ir jāturpina. Pat aukstā kara laikā konvencionāla kara formā Krievija nespētu stāvēt pretī NATO, mūsdienās -vēl jo mazāk. Tāpēc, zinot alianses nostādnes, Krievija neuztver NATO kā militāru, bet gan kā politisku draudu. Jo NATO līdzi nes demokrātiju un brīvību, un tieši tas, nevis raķetes vai tanki Krievijas režīmam šķiet draudīgi.